(labots)
Ģimenes manats dalīšana vienmēr ir ķēpīga lieta un bieži cilvēkiem un ģimenēm, neizdodas saglabāt vēsu prātu šādās situācijās.
– Anete, mīļā, nu tu saproti… Raimonds ir inteliģents, smalks cilvēks… Viņu kaitina sveši cilvēki… Un tu esi reizēm tik neveikla. Tu viņam traucēsi. Viņš piekritis mūs pie sevis uzņemt, bet viņš pat nenojauta, kāds kaimiņš tu izrādīsies…
Anete sēdēja mātes priekšā un brīnījās, kā gan viņas pašas māte varēja būt tāda…
– Ja tu būtu pārdevusi māju, mums būtu sava vietiņa…
Anete satvēra veco virtuves galdu ar tādu spēku, ka iedzina pirkstā skabargu. Taču viņa to pat nepamanīja.
– Mēs jau pārdevām dzīvokli, – viņa teica.
– Jā, bet kurš gan zināja, ka Andris izrādīsies tāds… ? Viņš izskatījās pēc tik inteliģenta cilvēka.
Viņas māte sapņaini nopūtās. Anete berzēja nogurušās acis:
– Tev vajadzēja to saprast, kad viņš prasīja naudu un piespieda tevi pārdot dzīvokli.
– Mēs bijām iemīlējušies! Tu gan esi tā, kas visu izvērtē naudas izteiksmē!
Anete vairs pat negribēja strīdēties. Viņai vairs nebija spēka. Dievs vien zina, kas notiek viņas mātes galvā. Tā vietā, lai dzīvotu mazā, bet mājīgā dzīvoklī, viņa to pārdeva un naudu atdeva kādam vīrietim.
Fantastisks mēslojums gurķiem vasarā: nespēju savākt visu ražu
– Ar vecmāmiņas mantojuma naudu būtu pieticis jaunam dzīvoklim… – Māte sniedzās pēc savas krūzes. – Māja nekurienes vidū ir kā āzim piektā kāja. Mēs tad varētu pārvākties uz citu dzīvokli un beigtu apgrūtināt Raimondu.
Tagad viss bija skaidrs. Protams, ka šīs idejas autors bija tas pats smalkais un inteliģentais Raimonds, it kā liels intelektuālis, bet patiesībā kārtējais kr***ieks, kurš mātē saskatījis to, ko viegli aptīt ap pirkstu. Anete piecēlās.
– Nē.
– Ko jūs domā ar vārdu “nē”? – Viņas mātes pieklājīgais tonis uzreiz pazuda.
– Kad tu pārdevi mūsu dzīvokli, vai tu rūpējies arī par mani?
– Tu esi tik nepateicīga! Es visu darīju tavā labā. Visu! Es upurēju savu skaistumu un jaunību, lai tevi izaudzinātu. Tā visa ir tavas vecmāmiņas vaina… Viņa mani ie**da… Un tu arī! Viņa tev atstāja māju. Un man? Ko viņa atstāja man?
No mātes klie***iem viņai sāka sā***t galva.
– Viņa tev atstāja dzīvokli, mamma.
Lasi arī: Ķīna esot gatava aizstāvēt “savas intereses”, jo draud ES tarifi elektromobiļiem
– Ko?!” – māte nespēja rimties. Viņa vēl sāka vicināt rokas. – Dzīvoklis?! Tu arī tajā dzīvoji! Es visu savu dzīvi esmu izšķērdējusi tavā labā. Visu savu dzīvi! Un tu…
Pēdējā laikā viņi bez sirdsapziņas pārmetumiem bija pat pārmeklējuši viņas drēbes, paņemot to, kas viņiem patika. Plus visas tās nesaskaņas… Viņa vairs nevarēja tā dzīvot.
– Kur tu iesi? – Māte atkal kl***za.
– Es aizeju. Uz visiem laikiem.
– Kur?! Kur?! Kur tad tu iesi? Tu domā, ka viņa tev tur atstāja pili?! Tu neko tur neiegūsi!
Anete saņēmās un aizgāja… Galu galā viņa arī padevās spiedienam, un pārrakstīja māju uz māti. Viņa nespēja pieņemt, ka viss kas māti interesēja, bija nauda, nevis pašas meita.
Daudzi teiks – Anete ir vāja, un nespēj cīnīties, bet jums jāzina konteksts un jāsaprot kāpēc tā bija…
Viņas vecmāmiņa bija devusies mūžībā pirms gada, atstājot Anetei neskaitāmas atmiņas, no kurām acīs viņai ieplūda asaras. Anete ar savu vecmāmiņu tikās reti. Viņa strādāja tālu prom no Rīgas, mazā ciematiņā pie Rēzeknes. Turklāt viņa ļoti nelabprāt gribēja tikties ar savu meitu – Anetes māti. Kad Anete bija maza, viņai tas likās dīvaini un viņa nesaprata tādas uzvedības iemeslu…
Taču vis, ko gribēja Anete, bija ģimene. Un omīte bija vienīgā, kas šo sajūtu viņai savulaik bija devusi – justies kā īstā ģimenē. Bet tad… tad sākās viss tas, kas notika. Omīte devās mūžībā, atstājot mantojumā savi meitai divistabu dzīvokli Teikā, bet Anetei tika māja – netālu no Rēzeknes. Māte iepazinās ar kārtējo vīrieti, kura dēļ dzīvokli pārdeva un daļu naudas abi kopā notrallināja. Bet tagad Anetei vairs nebija neviena tuvinieka, pilnīgi neviena, kam palūgt palīdzību. Patiesību sakot, viņai nebija nekā, izņemot māju Rēzeknē.
Kolēģi uzskatīja Aneti par dīvainu un pārāk noslēgtu. Draudzeņu viņai īsti nebija. Bet vīrieši? Viņa tiem neuzticējās. Savulaik viss sākās jau ar viņas tēvu. Pēc viņas mātes teiktā, viņš bija neticami izskatīgs vīrietis, no kura Anete mantojusi ne tikai matu krāsu, un deguna formu, bet arī slaido augumu. Taču viņa savu tēti nekad nesatika, jo viņš esot devies pasaulē meklēt piedzīvojumus tad, kad Anete bija vien divas nedēļas veca.
Taču pirms daudziem gadiem viņa pati pārliecinājās, cik mānīgs var būt izskats. Viņas mātei par šo gan bija taisnība.
Viņa nejauši iepazinās ar Kārli. Viņš bija viens no populārākajiem studentiem. Bet viņa bija kā ēna…
Viņi abi kopā mācījās tehnikumā un iepazinās kafejnīcā. Viņš, protams, sākumā nepievērsa nekādu uzmanību viņai. Un uzturējās viņš tikai tādu pašu “slaveno” studentu bariņā. Anete bija nogurusi no tā, ka izskatās kā “neredzama”. Kas ar viņu nebija labi? Gulēdama mājās gultā, viņa izdomāja dažādus veidus, kā varētu ar Kārli iepazīties. Tomēr pienāca katra jauna diena, viņa turpināja viņu ar apbrīnu uzlūkot, bet palika nomaļus – neredzama.
Kādu dienu Anete izdomāja plānu un pati sev nozvērējās, ka to noteikti izdarīs: viņa kafejnīcā ies viņam garām, it kā nejauši uzskries viņam virsū, atvainosies, un varbūt tad izdosies ar viņu aprunāties.
Patiesībā viss izvērtās citādi. Kad Anete gāja viņam garām, kāds viņu pagrūda. Kafija izlija uz baltā Kārļa krekla… Šausmīgais, brūnais traips bija pilnīga neveiksme. Kārtējā neveiksme. Blakus stāvošās meitenes sāka smieties par Aneti, bet viņš tikai smaidīja.
Anete pat pārstāja iet uz kafejnīcu. Tagad viņa vairs pat nemēģināja iekrist viņam acīs. Gluži otrādi, viņa gribēja paslēpties no viņa. Bet viņš viņu nemeklēja. Anete bija samierinājusies ar domu, ka viņš jau sen bija par viņu aizmirsis, līdz kādu dienu, izejot no tehnikuma, netālu no ieejas durvīm viņu pasauca kāda vīriešu balss. Anete pagriezās. Viņš steidzās viņai pretī. Tas pats Kārlis, ko pirms vairākām nedēļām viņa bija aplējusi ar kafiju.
Kāpēc gailenēs nekad nav tārpu un kāpēc šis fakts ir tik svarīgs cilvēkiem
Viņa nezināja, kā gan bija izpelnījusies šādu laimi? Katru dienu viņš turpmāk gaidīja viņu pēc studijām, veda viņu uz kafejnīcām un restorāniem, dāvināja viņai ziedus un smieklīgas rotaļlietas. Divas nedēļas aizlidoja kā viena diena.
Kopā viņi pavadīja brīnišķīgu nakti. Anete nezināja, kur likties no laimes – viņas pirmais – izskatīgs, gudrs, populārs. Arī viņš izskatījās laimīgs. Viņš visu laiku smaidīja un dungoja pie sevis melodijas. Viss bija perfekti. Un tomēr Anetei brīžiem piezagās slikta nojausma. Viņa nevarēja saprast, kas tas ir… Varbūt viņa patiesībā baidījās, ka liktenis viņai šo laimi atņems?
Viss izrādījās tik paredzami… Izrādās, ka gandrīz visa studenti slēdza derības, cik gan ilgi izskatīgais Kārlis izliksies un sarunāsies ar viņu… Šos vārdus viņa vēl tagad atcerējās.
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, kas notika un kas pamudināja Aneti mainīt dzīvi