Vakaram tuvojoties, dzemdību nama māsiņa ieradās ar jaundzimušo zēnu pie viņa mātes Ineses. Bērns bija ievīstīts vairākos autiņos, un kādu laiku vajadzēja, lai tos noņemtu, pēc tam, kad apkalpojošās māsiņas bija devušies prom, atstājot māti ar mazo dēliņu vienatnē.
Inese ar lielu rūpību nostiprināja autiņbiksīšu malas, lai mazulim nerastos diskomforts. Beidzot viņa pamanīja mazo rozā ķermenīti. Lai arī viņa bija cerējusi, ka dēliņš būs lielāks, viņš, iepakots autiņbiksītēs, gulēja mierīgi.
Inese maigi noglāstīja jaundzimušā dēliņa mazo vēderiņu un kājiņas, izbaudot katru pieskārienu. Tad, aizvērusi acis, viņa noliecās pār mazuli un dziļi ieelpoja viņa maigo, tikko jaundzimuša bērna smaržu, kas viņai šķita kā vismīļākais aromāts pasaulē.
Viņa tik ilgi sapņoja par šo mirkli – par to, kā, atpazīstot sava dēliņa smaržu, viņš kļūs viņai tik ļoti tuvs un mīļš, ka nekāds attālums vai laiks nespēs to mainīt.
Taču gaidītais mirklis nenotika. Mazulim nebija tās smaržas, kādu Inese bija iztēlojusies. Viņa tūlīt saprata, ka šis bērns nav viņas pašas, bet gan audžumāte. Viņu pārņēma dziļš iekšējs satricinājums, un sirdī ielauzās nepārvarama vēlme pamest palātu un vairs neatgriezties.
Taču jaunā māmiņa apņēmās nepadoties un drīz saprata, ka mazulim ir ļoti svarīga viņas mīlestība un aprūpe. Viņa apzinājās, ka, neskatoties uz sākotnējo vilšanos, viņa ir gatava un ilgus gadus gaidījusi šo brīdi, lai uzņemtu jaundzimušo savā ģimenē.
Taču šis stāsts ar to nebeidzās…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
