Pēc darba steidzoties mājup, nolēmu pa ceļam uz brīdi piestāt pie savas draudzenes Evelīnas, kura dzīvo Rīgā.
Evelīna man ir ļoti tuva – mūsu draudzība sākās jau skolas gados. Pirms gada viņa pārdzīvoja smagu šķiršanos ar vīru, un tajā laikā es centos būt blakus, lai palīdzētu pārvarēt emocionālos pārdzīvojumus. Ar laiku Evelīna atguva līdzsvaru un pakāpeniski atgriezās pie savas ierastās būtības – kļuva mierīgāka, sirsnīgāka un atsaucīgāka.
Lasi arī: Valsts pievērsīs uzmanību skaidras naudas izmaksām no kartes – kāda summa tiek uzskatīta par drošu
Tomēr pēdējā laikā viņa bija kļuvusi savādāka, un man šķita, ka viņa izvairās no tikšanās ar mani.
– Ienāc, – ar uzspiestu smaidu aicināja Evelīna, atvērusi durvis.
Pēc viņas skatiena sapratu, ka viņa nav īpaši priecīga par manu ierašanos.
Apsēžoties uz dīvāna, es it kā nejauši uzdevu viņai jautājumu:
– Kas tev virtuvē tik gardi smaržo?
– Vakariņas gatavoju, – kā taisnodamās, paskaidroja Evelīna.
– Ciemiņus gaidi? – es turpināju iztaujāt labāko draudzeni.
– Ak, man taču virtuvē viss sadegs, – Evelīna aizsteidzās uz virtuvi.
Tieši tajā mirklī man zvanīja telefons – vīrs paziņoja, ka viņš aizkavēsies darbā. Tikko biju nolikusi telefonu somiņā, kad atkal zvans, tikai šoreiz no Evelīnas telefona. Viņas telefons stāvēja uz žurnālu galdiņa, un ekrānā bija mana vīra bilde. Šis bija tik negaidīts moments, ka es automātiski nospiedu „Atbildēt”.
– Evelīna, mīļā, es drīz būšu, – izskanēja mana vīra balss.
Nākamajā mirklī istabā ienāca Evelīna, un, ieraudzījusi manu skatienu, viņa uzreiz saprata visu…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
