Mūsu valstī ir daudz ģimeņu, kurās pieaugušie bērni turpina dzīvot kopā ar vecākiem, uzsākot savu ģimenes dzīvi zem viena jumta. Ar mums notika tieši tāpat – dēls apprecējās, un jaunlaulātie pārcēlās pie mums.
Laikam ejot, piedzima bērni, kurus kopīgi audzinājām, daloties rūpēs un atbildībā, veidojot ciešu un sirsnīgu ģimenes saikni.
Vedekla vienmēr devās uz darbu agri no rīta, un mēs pamīšus rūpējāmies par bērniem, īpaši tad, kad viņi saslima. Ikdiena bija dinamiska, piepildīta ar darbiem un rūpēm, kas nereti atstāja maz laika atelpai. Tāpēc es ar nepacietību gaidīju pensiju, sapņojot par mierīgākām dienām, un pat atzīmēju atlikušās dienas kalendārā, skaitot laiku līdz pelnītai atpūtai.
Un beidzot pienāca ilgi gaidītais pensijas laiks. Pirmos sešus mēnešus es patiesi izbaudīju mieru un brīvību kā nekad agrāk – bez steigas, pienākumiem un nepārtrauktas laika skaitīšanas.
Katru dienu es varēju veltīt sev, darot to, kas sagādā prieku un ļauj atpūsties no gadiem ilgušās ikdienas steigas.
Rīti sākās ar to, ka bērni devās uz darbu, un es, kā ierasts, pabaroju mazbērnus ar brokastīm. Pēc tam vecākos aizvedu uz bērnudārzu un skolu, bet jaunākais palika mājās manā gādībā. Mēs kopā devāmies pastaigā, baudot svaigu gaisu un apkārtnes mieru, un pēc tam es ķēros pie mājas darbiem – tīrīju, mazgāju, gatavoju ēdienu, rūpējoties, lai mājās valdītu kārtība un mājīgums.
Pēc tam devos pakaļ mazbērniem uz skolu un bērnudārzu, un, lai diena būtu pilnvērtīga, aizvedu viņus uz pulciņiem un sporta nodarbībām.
viņi nodarbojās ar savām aktivitātēm, es nereti izmantoju laiku, lai sakārtotu domas, iepirktos vai vienkārši atpūstos, pirms atkal atgriezāmies mājās.
Tādējādi visa diena bija rūpīgi saplānota, un ikvienam pienākumam bija sava vieta. Taču tagad, beidzot, es varēju atlicināt laiku arī sev – ar patiesu prieku pievērsos saviem hobijiem, baudot grāmatu lasīšanu un ļaujoties radošumam, gleznojot uz auduma.
Šie brīži man sniedza mieru un gandarījumu, ļaujot atpūsties no ikdienas steigas un piepildīt dienu ar to, kas mani patiesi aizrauj.
Kādu dienu saņēmu īsziņu no dēla. Izlasot to, nespēju noticēt savām acīm. Sākumā man šķita, ka tas ir kāds dīvains joks, nejauša kļūda vai pārpratums.
Taču, lasot vēlreiz un vēlreiz, sapratu – tas ir pavisam nopietni. Sirds sāka sisties straujāk, un prātā sāka virpuļot simtiem jautājumu…
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, kas notika tālāk
