Didzis un Marta bija laulībā jau 20 gadus, veidojot stipras attiecības un kopīgi pieņemot nozīmīgus lēmumus. Nesen viņi iegādājās burvīgu māju pie ezera, no kuras paveras ainavisks un mierpilns skats uz ūdens plašumiem.
Viņu dzīve šķita harmoniska un bezrūpīga, līdz brīdim, kad Marta nejauši noklausījās vīra telefonsarunu, kuras saturs viņai raisīja aizdomas un neizpratni.
– Es dodos uz darbu. Uz galda ir brokastis, un pusdienas es tev sagatavoju kastītē. Vai vakarā tu varēsi atbraukt man pakaļ? – Marta jautāja vīram.
– Varbūt. Paldies, – Didzis atbildēja miegainā balsī.
Marta devās prom, kamēr Didzis mēģināja atgūties pēc vētrainas nedēļas nogales ar draugiem. Brīvdienās viņi bija baudījuši pirts priekus un iemalkojuši ne vienu vien alus kausu.
Vakarā Didzis, kā solīts, aizbrauca pakaļ Martai, un kopā viņi devās uz lielveikalu, kur rūpīgi izvēlējās nepieciešamos produktus un sadzīves preces. Pēc iepirkšanās abi steigā atgriezās mājās, lai pagatavotu vakariņas. Pēc maltītes Didzis iegrima savās domās un ikdienas nodarbēs, kamēr Marta nodarbojās ar saviem darbiem, ļaujoties vakara mieram.
Marina vispirms iegrima grāmatas lappusēs, pēc tam noskatījās savu iemīļoto seriālu un vēlāk ķērās pie adīšanas, rūpīgi darinot mazdēlam siltu cepurīti. Tikmēr Didzis ērti iekārtojās pie televizora, taču nogurums darīja savu, un viņš drīz vien aizsnaudās.
Tā pagāja viņu vakari – katrs nodarbojās ar savām lietām, arvien vairāk iegrimstot savā pasaulē. Reizēm viņi apmainījās dažiem vārdiem, taču kopīgi pavadīti brīži kļuva aizvien retāki.
Todien Martas priekšnieks svinēja vārda dienu, un, kā viņa uzticamākā darbiniece, Marta uzņēmās atbildību par svarīgiem dokumentiem. Darba pienākumu dēļ rīts aizritēja steigā, tāpēc viņa nolēma pusdienlaikā doties mājās, lai atvilktu elpu un pēc tam atgrieztos birojā turpināt iesākto.
Marta nolēma nezvanīt vīram, jo zināja, ka viņš nedēļas nogalē bija palicis mājās. Klusi atgriezusies, viņa piesardzīgi ienāca mājoklī un verandā pārģērbās mājas drēbēs, cenšoties netraucēt ierasto dienas ritmu. Taču, ejot garām virtuvei, viņa pēkšņi sastingu – no iekšpuses atskanēja Didža balss, un bija skaidrs, ka viņš runā pa telefonu…
– Es jau teicu, ka varu palīdzēt tikai ar naudu, bet neko vairāk. Ja es šķiršos no sievas, man nekas nepaliks. Kāpēc lai es uzņemtos tādu risku? – Didzis runāja satraukti.
Marta klusi pietuvojās un saspringti ieklausījās sarunā, cenšoties nepalaist garām nevienu vārdu.
– Kāpēc tu mani neklausies?! Es jau teicu, ka bērns ir milzīga atbildība. Tā bija tava izvēle viņu paturēt, un tas nozīmē, ka arī audzināšana būs tavā ziņā.
– Es nedzīvošu kopā ar tevi. Pagaidām tas ir viss, – Didzis noteica un nolika klausuli.
Marta pavērās istabā, un Didzis, pārsteigts un satraukts, strauji pielēca kājās, jo nebija gaidījis sievas negaidīto atnākšanu…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu, kas notika
