Ir sarunas, kas paliek prātā un sirdī. Tās, kur domas brīvi klejo, jo prāta mehānisms beidzot sāk darboties. Sarunas, pēc kurām vajag mirkli, lai atgūtos. Tās, kurās vārdi gaidījuši īsto brīdi, lai tiktu izteikti un, kas svarīgākais – sadzirdēti.
Manuprāt, tieši šī saruna ir tāda – bez maskām, bez gaidām un ilūzijām. Un tieši tāda, šķiet, ir arī Anna Rozīte. Es apzināti nepieminu profesiju, jo šoreiz tas nav svarīgi. Ikviens, kurš klausīsies šo sarunu, varēs maldīties savu domu un atziņu labirintos. Un reizēm, tieši ceļš cauri labirintam ir visvērtīgākais.
Un tagad tu šo tradīciju turpini kopā ar savu meitu. Jā, es vēlējos to izdarīt, kamēr meita nav pavisam pieaugusi. Viņai tagad ir 12 gadi, un, lai arī viņa jau saprot, kas ir kas un kurš nes dāvanas, bērna gars viņā joprojām ir dzīvs. Viņa vēl tic brīnumiem – un arī es.
Patiesībā, man pašai šādi piedzīvojumi ļoti patīk. Es nebrauktu, ja tas mani neinteresētu un neliktu smaidīt. Mans iekšējais bērns priecājas līdzi, un daudzas atmiņas no iepriekšējām reizēm bija jau izplēnējušas, tāpēc atklāt visu no jauna bija īpaši skaisti. Kā jau ierasts, es saplānoju aktīvas dienas, tāpēc neizdevās vienkārši mierīgi baudīt ziemas pasaku – braukt ar ragavām vai celt sniegavīru. Lapzemei vajag vismaz divas vai trīs pilnas dienas, lai pa īstam izdzīvotu tās burvību.
Klausoties tevi, saprotu, cik dārgs tev ir kopā pavadītais laiks ar meitu. Jā, ar gadiem laika izjūta mainās. Es apzinos, cik ātri viss skrien – drīz viņa būs pieaugusi. Piecas dienas nedēļā mēs katrs esam savās darīšanās, tāpēc man ir svarīgi, lai vakariņas vienmēr ēdam kopā.
Protams, tas ir tikai neliels brīdis visas dienas kontekstā. Tagad Emīlijai arvien vairāk gribas laiku pavadīt savā istabā, kur viņai vienmēr ir, ko darīt. Es priecājos, ka viņa ir pašpietiekama, lai gan, būsim godīgi, daļa no tā saistīta arī ar telefonu. Es cīnos ar šo realitāti gan savā, gan meitas dzīvē. Aizliegt telefonu nebūtu risinājums – tas tikai radītu spriedzi un attālinātu mūs vienu no otras. Tāpēc mans uzdevums ir radīt tādus mirkļus, kad telefons pats par sevi paliek otrajā plānā.
Tāpēc brīvdienas un ceļojumi man ir īpaši svarīgi – tie ir mūsu kopīgie piedzīvojumi, kur laiks kļūst par vērtību, un mēs viena otru atklājam no jauna.
Anna Rozīte atklāj no kā šobrīd viņa baidās..
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
