Mana mamma no Latvijas aizbrauca peļņā uz Itāliju, kad man bija tikai 15 gadu. Viņa gribēja, lai man būtu laba izglītība un pārtikusi dzīve. Sešus mēnešus pēc viņas aizbraukšanas tētis atveda mūsu mājās citu sievieti.
– Es taču nelūdzu, lai tava māte brauc prom! Vai tu domā, ka viņa tur nepinas ar itāliešiem? Visi viesstrādnieki tā dara, viņš man reiz teica.
Nespēdama izturēt šo situāciju, es (starp citu, mani sauc Ilze) sakravāju mantas un pārcēlos dzīvot pie vectēva. Bet man tur bija ļoti grūti. Tāpēc es biju laimīga, kad iestājos augstskolā un varēju pārvākties uz kopmītni.
Mamma turpināja smagi strādāt Itālijā un sūtīja man naudu. Pateicoties viņai, es vienmēr biju labi ģērbusies, nekad nejutu trūkumu un regulāri saņēmu itāliešu produktu sūtījumus. Kad mācījos ceturtajā kursā, mamma atbrauca un nopirka Latvijā trīsistabu dzīvokli.
– Mammu, kāpēc tik liels dzīvoklis?
– Es gribu, lai mums būtu ērti. Nekad nevar zināt, kā dzīve izvērtīsies tālāk.
Pēc tam mamma atkal aizbrauca uz Itāliju. Drīz vien es satiku puisi, un pēc sešiem mēnešiem viņš mani bildināja. Mums bija kāzas, ko mamma palīdzēja organizēt, un es nolēmu ar viņu aprunāties.
– Mammu, dzīvoklis stāv tukšs. Tu taču neiebilsti, ja mēs ar vīru tajā dzīvosim, vai ne?
– Protams, dzīvojiet, viņa atbildēja.
Mēs bijām septītajās debesīs. Jauna ģimene un uzreiz iespēja dzīvot trīsistabu dzīvoklī – tas bija vienkārši brīnumaini! Īpaši ņemot vērā, ka manam vīram Danielam nebija bagātu vecāku, un viņu pieticīgais dzīvoklis neļāva mums tur dzīvot. Mamma ik pa laikam atbrauca pie mums, bet nekad nepalika ilgāk par mēnesi.
Tad es paliku stāvoklī un dzemdēju dvīņus. Mamma bija ļoti apmierināta ar saviem mazbērniem un turpināja mūs finansiāli atbalstīt. Daniels strādāja un krāja naudu automašīnai, jo ar diviem bērniem bez transportlīdzekļa bija grūti. Taču nebija iespējams ietaupīt.Tad es nolēmu lūgt palīdzību savai mātei:
– Mammu, palīdzi mums, mums ir grūti ar bērniem bez automobiļa.
– Labi, ņemiet tik daudz, cik jums vajag, viņa atbildēja.
Mamma daļu savas naudas glabāja pie mums, lai viņai nebūtu jāvadā līdzi lielas summas. Mēs ar vīru nolēmām iegādāties jaunu automašīnu, no mammas krātuves paņemot 18 tūkstošus eiro. Kad teicām mammai, viņa bija pārsteigta:
– Man likās, ka paņemsi kādus 5 tūkstošus, kam tev vajag tik dārgu mašīnu?
– Mammu, tas ir bērnu drošības dēļ, mēs paskaidrojām.
Mamma piekrita, bet šovasar viņa mūs pārsteidza. Negaidīti piezvanīja un teica:
– Es nolēmu savu Latvijas dzīvokli pārdot.
Taču tālāk sekoja pats interesantākais.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
