Ābeles bagātīgi zied, bet augļi birst vai kļūst mazi un skābi? Noslēpums nav šķirņu daudzveidībā, bet gan tajā, kas slēpjas pie koka saknēm.
Pavasarī, kad augsne vēl tikai sasilst, ābelēm ir nepieciešams sākuma “spiediens”. Un tas nav par kūtsmēsliem vai superfosfātu. Atbilde jums var šķist negaidīta – tās ir tikai parastas olu čaumalas un vecas sarūsējuši naglas.
Tas izklausās absurdi, bet tam ir izskaidrojums. Olu čaumalas ir 90% kalcija karbonāts, kas samazina augsnes skābumu un stiprina augļa šūnu sienas. Bet sarūsējušas naglas ir dzelzs avots, kas ir ļoti svarīgs fotosintēzei.
Kā rīkoties? Olu čaumalas sasmalcina skaidiņās (nevis putekļos!) un izkaisa pa koka stumbru ar daudzmu 300 g uz koku. Sarūsējušus metāla priekšmetus (naglas, skavas) ierok 15–20 cm dziļumā pa vainaga perimetru. Lietus ūdens oksidē dzelzi, un to pamazām uzsūc saknes.
Bet ir nianses. Olu čaumalas nevar izmantot sārmainā augsnē, jo tas izjauks pH līmeni. Iepriekš pārbaudiet augsni ar lakmusa strēmeli – ja indikators ir lielāks par 7, čaumalas vietā pievienojiet 100 g sēra. Rūsa darbojas tikai mitrā klimatā. Sausos reģionos labāk ir uzklāt helātu dzelzi (5 g uz 10 l ūdens zem saknes).
Papildu bonuss ir pelni. Sauja zem katra koka piesātinās augsni ar kāliju un atbaidīs smecerniekus. Galvenais ir nesajaukt pelnus ar slāpekļa mēslošanas līdzekļiem (urīnvielu, salpetru). Intervālam starp to ieviešanu jābūt vismaz divām nedēļām.
Pēc “rituāla” koka stumbra aplis tiek mulčēts ar kompostu – tas uzlabos efektu. Jau pēc mēneša jūs pamanīsit, ka lapas ir kļuvušas tumšākas, bet augļi nekrīt no koka lejā negatavi.
