Vijolītes var pārvērst palodzi par miniatūru dārzu, taču viena aprūpes kļūda var ātri iznīcināt šo skaistumu.
Viss sākas ar ūdeni, kas ir visbiežākais delikāto augu bojāejas cēlonis. Daudzi puķu audzētāji izvēlas laistīšanas metodi, kurā caurulīte savieno podiņu ar ūdens tvertni – augsne pati regulē mitruma līmeni, un šķidrumam var pievienot mēslojumu.
Tomēr sistēma nedarbojas, ja vijolīšu ir pārāk daudz. Vijolītes sāk kļūt vārgākas, augsne izžūst, un saimnieks, pārliecināts par metodes autonomiju, palaiž garām pirmās problēmas pazīmes.
Turklāt augi, kam ir neierobežota piekļuve mitrumam, izaug līdz milzu izmēram, bet zied pieticīgi – ziemā šāds “krūms” tikko var iekļauties zem lampām.
Par glābiņu kļūst podi ar drenāžas caurumiem un paliktni. Augšējā un apakšējā laistīšanas maiņa novērš sakņu pūšanu un liekā ūdens stāvēšanu.
Taču laistīt ūdeni tieši zem stumbra ir bīstami – pilieni, kas nokļūst uz lapām, atstāj apdegumus, un mitrums pie pamatnes izraisa puvi. Ja tā notiek, glābt vijolīti palīdzēs šļirce – tā uzmanīgi noņem lieko ūdens daudzumu.
Jaunos augus ir ērti turēt glāzītēs ar caurumiem, novietotus uz mitrumu aizturoša paklājiņa. Taču arī šeit ir kāds āķis – ar laiku uz paklājiņa uzkrājas minerālmēslu sāli, un karstumā tas pārklājas ar sārņiem. Regulāri nemazgājot, tas kļūst par baktēriju vairošanās vietu.
Galvenais vijolīšu ienaidnieks ir krāna ūdens. Ciets, ar hlora piemaisījumiem, tas pamazām saindē augu – lapas kļūst dzeltenas, klātas plankumiem, augšana apstājas.
Mēslošanas līdzekļi šādā vidē kļūst nederīgi – sāļi bloķē barības vielas. Ideāls ir lietus ūdens, bet, ja tāda nav, pirms laistīšanas šķidrumu vajadzētu filtrēt vai atsijāt.
Vijolītes nepiedod neuzmanību. Viņu iznīkšana reti kad ir pēkšņa – tā ir mazu kļūdu rezultāts, kas uzkrājas mēnešiem ilgi. Pareiza laistīšana neprasa neko pārdabisku, tikai disciplīnu un izpratni, ka pat ūdens var kļūt par negatīvu faktoru.
