Šis stāsts ir par attēlā redzamo pāri, uz kuru daudzi skatās ne kā uz parastu pāri
Šis laiks pie mums ir pazīstams ar daudzām dārzkopības un lauksaimniecības nodarbēm. Tagad paskaidrošu. Lielākā daļa mūsu draugu vasarā dodas uz laukiem vai ciemos pie radiem un atgriežas ar kaudzi dārzeņu un augļu. Vai nu saprotot, ka visu šo bagātību ir grūti pārstrādāt, vai arī vienkārši gribot palielīties ar ražu… īsi sakot, šie veiksmīgie dārzkopji sapako maisiņus – lielākus un mazākus – un izdala ne tikai tuviniekiem, bet arī paziņām. Un nekādas atrunas, ka mums jau ķirbju, kabaču ir līdz jumtam vai ābolus vairs nav kur likt, nepalīdz. Dari, ko gribi, bet dabas dāvanas jāpieņem bez vārda runas.
Tāpēc toreiz pat nebrīnījos par Ksenijas zvanu, kura bērniem atveda kārtējo bagātīgo ražu. Jāni, es pie tevis mazmeitu aizsūtīšu. Viņa tev atnesīs paciņu, – stingri telefonā sacīja Ksenija.
-Klausies, varbūt paši kaut kā tiksiet galā ar sezonas dārzeņiem? – smaidot jautāju, vairāk, lai Kseniju mazliet sakaitinātu.
-Tu jokojies vai kā? – sašutusi noteica Ksenija. – Manai vedeklai pat pusi no šī nevajag. Pats zini, viņa man nav lielā gatavotāja. Es vismaz pusi būtu šeit sagatavojusi un iekonservējusi ziemai. Tagad vēl kādas desmit dienas visu apstrādāšu un tad braukšu mājās.
Tātad tu atdod pusi no visa man? Un ko mēs darīsim ar tik daudz? – atkal ar smaidu jautāju.
Neuztraucies, ne pusi, – jau mierīgāk atbildēja Ksenija. – Bet jums ar Tomu pietiks. Vēl arī mazbērniem varēsiet aizvest konservējumus. —–Vārdu sakot, Alise jau ir ceļā, pēc piecpadsmit minūtēm būs pie tevis.
Tikko noliku klausuli, sāku ģērbties. Gribēju sagaidīt Alisi kaut kur pagalmā, lai viņai nebūtu jānes smagie maisiņi līdz pašām durvīm. Jau stāvēju pie kāpņutelpas un vēroju cilvēkus, kas nāca no dažādām pusēm. Tad ieraudzīju Alisi un devos viņai pretī.
-Ko tad tu te nes tik smagu? – ņemot no viņas divus diezgan apjomīgus un pamatīgus maisus, jautāju.
-Nekas traks, es jau pieradusi, – kautrīgi atbildēja Alise.
-Tu gan esi skaistāka palikusi… – izteicu komplimentu.
-Ko jūs tur runājat! – vēl vairāk samulsusi un pat nedaudz sarkstot, atteica Alise. – Labi, man vēl trīs reizes jāstaigā pie dažādiem vecmāmiņas draugiem. Es skriešu, labi?
-Skrien! Un vecmāmiņai vēlreiz paldies pasaki, – jau no mugurpuses uzsaucu Alisei. Kamēr viņa nebija pazudusi aiz mājas stūra, es visu laiku skatījos viņai pakaļ. Laba meitene, neko teikt. Toreiz viņai bija kādi 28 gadi. Tiešām skaista – drukna, miesās, bet tas viņai piestāvēja. Un seja… īsta latvju skaistule – apaļi vaidziņi ar vieglu sārtumu, gari, blondi mati…
-Atvainojiet, vai jūs nejauši neesat Alises vectēvs? – pavisam netālu dzirdēju vīrieša balsi. Pagriezies ieraudzīju jaunu puisi, kurš acīmredzami vērsās pie manis. Atbildot, vienkārši uzmetu viņam nesapratnes pilnu skatienu.
-Es jautāju, vai jūs gadījumā neesat Alises vectēvs? Vai varbūt onkulis? – puiša balss bija pārliecināta.
-Nejauši – nē, – atbildēju. – Lai gan saprotu, ka mans atbildes tevi droši vien neiepriecinās.
-Neiepriecinās, – ar kaut kādu rūgtumu balsī atzina puisis.
-Kaut kas noticis? – jautāju. – Kāpēc tu meklē Alises radus? Varbūt es varu palīdzēt? Es viņas vecmāmiņu labi pazīstu. Līdz tam brīdim puisis acīmredzami negribēja ar mani sarunāties. Likās, ka viņš grib vienkārši sekot Alisei. Bet, tiklīdz viņš dzirdēja vārdu “palīdzēt”, šķita, ka viņa domas mainījās.
-Pat nezinu, kā jūs varētu palīdzēt, – puisis atteica. – Es ieraudzīju Alisi un sekoju viņai. Redzēju, ka nes kaut ko smagu. Jau gribēju palīdzēt, bet tad viņa jūs satika. Tik lielus maisus jau svešiem cilvēkiem nenes? Tātad jūs droši vien esat viņas radinieks.
-Un kam tev viņas radinieki? – joprojām nesaprazdams, jautāju.
-Precēt gribu! – pārliecinoši atbildēja puisis.
Tajā brīdī sapratu, ka šo svešo tāpat vien neaizlaidīšu. Bez īpaša spiediena, lai neaizbaidītu, piedāvāju puisim apsēsties uz tuvējā soliņa, kur varēju nolikt paciņas un parunāties. Man likās, ka šī doma viņam šķita kā pēdējais cerības salmiņš, tāpēc viņš piekrita.
Es esmu Jānis, – beidzot iepazīstināju sevi, kad apsēdāmies.
-Roma, – puisis sacīja, spiežot manu roku.
-Nu, stāsti, Roma, – ar interesi sacīju.
Roma kādu brīdi klusēja, domājot, ko teikt, bet tad beidzot sāka runāt…
Tas ko viņš atklāja, mainīja visu!
***
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
