Mammai bija dzimšanas diena, taču es par to atcerējos tikai trīs dienas vēlāk. Darba dēļ biju pavisam aizmirsis par šo nozīmīgo notikumu.
Kad beidzot sapratu, nolēmu nevis vienkārši piezvanīt un atvainoties, bet gan personīgi aizbraukt pie viņas uz Cēsīm, lai apsveiktu klātienē. Iegādājos lielu, skaistu pušķi, bet dāvanas vietā nolēmu uzdāvināt naudu, lai viņa pati varētu izvēlēties, ko vēlas.
Kad ierados pie mammas Cēsīs, māja bija tukša. Ilgi klauvēju pie durvīm, bet viņa neatvēra. Mēģināju piezvanīt, taču telefons bija izslēgts. Prātā sāka raisīties visnepatīkamākās domas – kas, ja es viņu vairs nekad nesatikšu? Kāds gan es esmu dēls, ja pat nespēju laikus piezvanīt savai mātei?
– Ak, tu šeit? – pēkšņi dzirdēju ļoti pazīstamu balsi aiz muguras.
Turpinājums 👇
Mamma bija mans viss. Kad mēs apprecējāmies ar draudzeni, viņa mums uzdāvināja lielu naudas summu, pārdodot savus īpašumus un atdodot uzkrājumus. Tas ļāva mums iegādāties dzīvokli netālu no Cēsīm.
Un pēc tam viss kļuva steidzīgs. Darbs, bizness, rēķini, klienti. Kādu reizi pat nepamanīju, kā pagājusi mammas dzimšanas diena. To sapratu tikai pēc trim dienām un norakstīju sevi vilšanās dēļ. Es steidzos pie viņas, kā varēju – nopirku milzīgu pušķi, ieliku naudu aploksnē un devos ceļā.
Bet mājā valdīja tumsa. Es zvanīju, klauvēju, gandrīz neizsistot durvis.
– Dēliņ, ko tu šeit dari? – pēkšņi dzirdēju aiz muguras.
Es pagriezos – mamma stāvēja ar auduma maisu, kurā bija izspraucies maizes klaips.
– Mammu! Es zvanīju, bet tu neatbildēji!
– Jā, telefons man iekrita akā, – viņa atmeta ar roku. – Kamēr nesu uz remontu… nu, kāpēc man tas vispār vajadzīgs?
– Mammu, es… es aizmirsu par tavu dzimšanas dienu.
Viņa pasmaidīja….
– Galvenais, ka tu esi šeit. Ienāc, man ir kūka, uzvārīsim tēju.
Viņa nesacīja nevienu pārmetumu, nepajautāja, kāpēc atcerējos tikai pēc trim dienām. Viņa vienkārši ielēja tēju un jautāja par manu sievu, darbu un dzīvi.
Es ieliku aploksni ar naudu viņas somā, kamēr viņa neskatījās.
Kad es aizbraucu, viņa māja man no verandas, un pēkšņi sapratu – viss, kas man ir, balstās uz viņas pleciem.
Un es solīju sev: tagad viņas pleciem būs atpūta.
Kopš tā brīža esmu sapratis, cik daudz mamma ir ieguldījusi manā dzīvē. Viņas atbalsts un mīlestība ir palīdzējuši man sasniegt to, kas esmu šodien. Tagad man ir pienācis laiks parūpēties par viņu un ļaut viņai atpūsties, jo viņa to ir pelnījusi. Mēs bieži aizmirstam novērtēt tuvākos, līdz saprotam, cik svarīgi ir viņus atbalstīt un pateikt paldies.
