Foto: Pixabay
Piedzīvojums ārzemēs braucot pēc darba mājās, kas izmainīja manus uzskatus par dzīvi
Reiz man bija jādodas komandējumā. Es biju parasts celtnieks. Un tā mēs, darba dienas beigās, stāvam, pieturā bariņš netīro strādnieku un gaida autobusu. Parasti mēs braucām 3-4 kolēģi kopā. Taču sēdvietu nekad nebija pietiekami daudz, tāpēc tā bija kā loterija, lai noskaidrotu, vai var apsēsties vai jābrauc stāvus kājās.
Un vīrieši vienmēr auļoja taisni uz tukšajām vietām, lai pēc 12 stundu darba dienas varētu kaut nedaudz pasēdēt un mierīgi aizbrauktu 15 minūtes līdz savai viesnīcai.
Foto: Pixabay
Tātad šoreiz man izdevās ieņemt vienu brīvo vietu, un es burtiski lūdzu, lai kāda grūtniece vai pensionāre nenostātos man blakus un man viņai nebūtu jāatdod sava vieta. Bet, protams, tā arī notika! Kā tagad atceros, viņa nebija ļoti glīta, valkāja kādu neizskatīgu cepuri un rozā dūnu jaku. Es īsti negribēju viņai atdot savu vietu. Bet, sasodīts, es esmu džentlmenis!
Es pacēlu savu pēcpusi un aicināju dāmu apsēsties, sniedzot viņai savu roku. Bet viņa nez kāpēc atteicās, es mēģināju uzstāt un viss šis dialogs izvērtās par kaut kādu flirtu ar viņu, neskatoties uz to, ka viņa nebija mans tips. Pēc ilgas pārliecināšanas un viņas atteikumiem es nospļāvu un apsēdos, jo viņa bija tik lepna, ka nevēlas sēdēt, tad pārāk ilgi uzstāt jau arī nav pieklājīgi.
Lasi vēl: Vīramāte savu dzīvokli pārrakstīja vīra māsai, bet dzīvot grasās pārcelties pie mums
Nākamajā lapā noskaidro kas patiesībā notika
