Aleksis apturēja automašīnu. Cik gan reižu viņš gatavojās atbraukt uz kapsētu, bet neatrada laiku! Viņa nebija blakus ne mātes dzīves laikā, ne arī pēc viņas aiziešanas.
Atmiņas par to viņam radīja riebumu pašam pret sevi. Galu galā vajadzēja tik maz, lai viņš saprastu: pasaule, ko viņš radīja ap sevi, bijusi tikai mirāža. Nevienam vārdam, nevienai darbībai nebija patiesas nozīmes. Viņš pat jutās pateicīgs savai bijušajai sievai Irēnai par to, ka viņa “atvēra viņam acis”.
Vienā brīdī viss mainījās. Ģimenes dzīve, kas no malas šķita stabila, sāka šķobīties. Arī draudzība, kurai Alekss bija ilgi uzticējies, izrādījās citāda, nekā viņš bija domājis. Viņš uzzināja, ka sieva ir iesaistījusies attiecībās ar viņa tuvāko draugu, bet tie, kas par to zināja, neko neteica. Šī situācija lika viņam daudz ko pārdomāt par cilvēkiem sev apkārt.
Pēc šķiršanās Aleksis devās uz Valmieru, savu dzimto pilsētu. Kopš mātes bērēm bija pagājuši jau astoņi gadi, un ne reizi šajā laikā viņš nebija atradis laiku apmeklēt viņas kapu. Tikai tagad viņš saprata, ka viņa māte ir vienīgais cilvēks, kas viņu nekad nebūtu pievīlis.
Aleksis apprecējās salīdzinoši vēlu – viņam bija 33 gadi, bet Irēnai – 25. Viņš bija gandarīts par izvēli, un bija patīkami redzēt viņu sev blakus. Irēna šķita pievilcīga, dzīvespriecīga un izsmalcināta. Sākumā viņu attiecības ritēja raiti, taču laika gaitā kļuva redzams, ka starp viņiem veidojas attālums.
Kādu dienu, sarunas laikā, Irēna atklāja, ka kopdzīvē nejutusies līdz galam piepildīta un tuvība viņai bijusi sarežģīta. Tas Aleksim lika atskatīties uz attiecībām ar citām acīm – viņš saprata, ka daudz ko bija redzējis tā, kā vēlējās, ne vienmēr tā, kā tas patiesībā bija.
Viņš izteica vēlmi doties katram savu ceļu. Irēna to uzņēma emocionāli – viņa runāja par vientulības sajūtu un cerību uz pārmaiņām. Taču, kad kļuva skaidrs, ka Aleksis savu lēmumu nemainīs, viņas attieksme kļuva atturīgāka, un tajā vairs nebija agrākās sirsnības.
Aleksis izkāpa no automašīnas un izņēma milzīgu ziedu pušķi. Viņš lēnām gāja pa kapsētas taku. Pēc tik daudziem gadiem laikam viss ir aizaudzis. Viņš pat neatnāca, kad tika uzstādīts kapa piemineklis. Viss tika darīts tiešsaistē, attālināti. Tā jau visa dzīve var pazibēt garām.
Vīrietim par pārsteigumu kapa vieta un piemineklis izskatījās labi kopti, bez nevienas nezāles. Acīmredzot kāds par kapu rūpējās. Bet kurš? Varbūt kāds no mātes draugiem, kuri vēl ir dzīvi. Ja reiz dēls neatrada laiku ierasties.
Pienākot pie kapa, Aleksis nočukstēja: “Nu, sveika, mammu.” Emocijas sāka plūst pašas no sevis.
Aleksis ir veiksmīgs uzņēmējs, stingrs cilvēks, kurš nekad neizrādīja emocijas un pat nebija bēdīgs. Tagad viņš izplūda emocijās kā bērns un negribēja apturēt tās. Ar tām dvēsele it kā attīrījās, viss, kas bija saistīts ar Irēnu un citām neveiksmēm, izzuda. Likās, ka māte maigi glāstīja viņa galvu un čukstēja: “Ko tu dari, ko? Viss izdosies, redzēsi.” Vīrietis ilgu laiku sēdēja klusēdams un domās runāja ar māti. Atcerējās, kā bērnībā nobrāza ceļgalus un ilgi sēdēja, mēģinot nomierināties.
Mamma iesmērēja nobrāzumus ar briljantzaļo šķīdumu, uzpūta uz tām un mierināja: “Nu nekas, visi mani puikas ir savainojuši ceļus, tie sadzīs un nepaliks nekādas pēdas.” Un tiešām, ātri pārgāja. Ar laiku viss kļuva vieglāk izturams, bez liekiem vārdiem.
Cilvēks pierod pie visa. Tikai pie vilšanos cilvēkos nevar pierast,” mamma mēdza teikt. Tagad viņš sāka saprast šo vārdu patieso nozīmi. Toreiz tie šķita vienkārši, bet tagad viņš nodomāja, cik dziļi viņa māte redzējusi pasauli. Viņa izaudzināja dēlu bez tēva, bet allaž turējās pie stingriem pamatiem – audzināja viņu kā godprātīgu cilvēku.
Aleksis nezināja, cik daudz laika pagājis, un negribēja skatīties pulkstenī. Tagad viņš sajutās mierpilni un nolēma palikt Valmierā dažas dienas. Ar mātes māju kaut kas ir jāatrisina. Protams, viņš varētu turpināt maksāt kaimiņienei, lai viņa pieskatītu māju, bet cik ilgi tā var palikt tukša?
Vīrietis pasmaidīja, atcerēdamies, kā satika kaimiņienes meitu. Kad viņš vienojās par mājas pieskatīšanu, viņš satiku Katrīnu. Viņš toreiz jutās tik slikti, tik rūgtuma pilns. Bet Katrīna izrādījās atsaucīga. Abi satikās vakarā, sāka runāties, un viss notika pats no sevis. No rīta Aleksis aizbrauca, atstājot zīmīti, kur nolikt atslēgu.
Katrīnas acīs viņš, iespējams, šķita nejauks. Bet viņš neko nesolīja. Viss notika pēc savstarpējas vienošanās. Katrīna bija pārcēlusies dzīvot pie savas mātes pēc šķiršanās no vīra, ar kuru viņai bija grūti attiecības. Viņa viņam par to pastāstīja. Viņai bija smagi, viņam arī. Un tā tas viss notika. Vienkārši tāpat.
– Tēvocīt, vai jūs varētu man palīdzēt? – atskanēja bērna balss. Strauji pagriezies, Aleksis ieraudzīja kādu septiņus astoņus gadus vecu meiteni ar tukšu spaini rokās.
– Man vajag nedaudz ūdens, lai aplaistītu puķes uz kapa. Mēs ar mammu tās tikko iestādījām, bet šodien mamma jūtās slikti. Ārā ir tik karsts, ka puķes novītīs. Ūdens šeit ir ļoti tuvu, es vienkārši nevarēšu aizstiept spaini. Un es nevēlos, lai mamma uzzinātu, ka esmu šeit ieradusies viena. Ja es ūdeni nesīšu pamazītēm, tas prasīs daudz laika, un mana māte visu sapratīs.
Aleksis pasmaidīja:
– Protams, atnesīšu tev ūdeni, parādi man, kur jāiet.
Meitene, kas stādījās priekšā kā Laila, gāja pa priekšu, nemitīgi pļāpādama. Pēc piecām minūtēm Aleksis jau visu par viņu zināja. Gan par to, ka viņa mammai piekodinājusi, lai karstumā nedzer aukstu ūdeni, gan par to, ka tagad mamma jūtās slikti.
Laila nonāca pie vecmāmiņas kapa, kura pirms gada bija aizgājusi mūžībā. Pēc meitenes teiktā, vecmāmiņa būtu mātei “sadevusi pa mizu”, un viņa nebūtu jutusies slikti. Turklāt Laila pastāstīja, ka jau veselu gadu mācoties skolā un sapņojot par absolvēšanu ar zelta medaļu.
Aleksis jutās arvien labāk un labāk. Cik sirdsšķīsti ir bērni! Tagad viņš saprata, ka būtu laimīgs, ja viņam būtu parasta mīloša sieva un bērns. Tuvie un mīļie, kas viņu sagaidītu no darba. Viņa bijusī sieva Irēna atgādināja dārgu lelli, kura nemaz negribēja dzirdēt par bērniem. Viņa teica, ka jābūt pilnīgai muļķei, lai pazaudētu skaistumu čīkstoša mazuļa dēļ. Viņi bija precējušies piecus gadus. Un tagad Aleksis saprata, ka viņam nav nevienas siltas atmiņas par ģimenes dzīvi.
Viņš nolika ar ūdeni piepildīto spaini pie kapu kopiņas, un Laila sāka rūpīgi laistīt ziedus. Aleksis paskatījās uz pieminekli un apstājās. Fotogrāfijā bija redzama kaimiņiene, ar kuru viņš bija vienojies pieskatīt māju. Katrīnas māte. Viņš pievērsa skatienu meitenei.
– Gunta bija tava vecmāmiņa?
– Jā. Vai jūs viņu pazināt? Mēs ar mammu vienmēr uzkopjam viņas kapiņu un nesam ziedus.
– Jūs ar mammu? – Aleksis apmulsis jautāja.
– Nu jā, ar mammu. Es jau jums teicu, mana māte neļauj man vienai iet uz kapsētu.
Meitene paķēra spaini un paskatījās apkārt.
– Nu viss, es skriešu, citādi mamma uztrauksies, uzdos daudz jautājumu, un es nemaz neprotu melot.
– Pagaidi, ļauj man tevi aizvest ar automašīnu.
Laila pamāja ar galvu:
– Man ir aizliegts kāpt svešinieku automašīnās, un es nevēlos sarūgtināt savu māti, viņa jau tā jūtās slikti.
Laila ātri atvadījās un aizskrēja. Aleksis atgriezās mātes kapā. Apsēdās un domāja.
Kaut kas dīvains. Katrīna šeit nedzīvoja, parasti tikai uz kādu laiku ieradās pie savas mātes, un tagad izrādās, ka viņa dzīvo šeit, un viņai ir meita.
Toreiz viņš nezināja, ka Katrīnai ir bērns. Lai gan, kas zina, cik veca ir Laila? Varbūt Katrīna apprecējās un dzemdēja viņu. Vēl mazliet pasēdējis, Aleksis beidzot piecēlās. Viņš saprata, ka, visticamāk, Katrīna tagad savas mātes vietā rūpējas par viņa māju, un viņš maksā viņai.
Principā kāda starpība, kam viņš maksā? Aleksis piebrauca pie mājas. Viņs sajuta, kā emocijas pārņem viņu no iekšienes.. Māja nemaz nebija mainījusies. Likās, ka paies vēl viena minūte, un mamma iznāks uz lieveņa. Noslaucīja sejā jūtamo emociju pēdas ar priekšauta stūri un metās viņu apskaut.
Viss bija skaisti un labi sakopts. Labi darīts, Katrīn! Vajadzēs viņai pateikt paldies. Arī mājā valdīja tīrība un svaigums. Likās, ka kāds šeit dzīvotu un vienkārši uz laiku būtu aizbraucis. Aleksis apsēdās pie galda, bet ātri piecēlās. Jāaiziet pie kaimiņienes. Atrisināt visus jautājumus un pēc tam atpūsties. Laila atvēra durvis.
– Ak, tas esat jūs? Viņa pielika pirkstu pie lūpām un noslēpumaini piemiedza aci. – Tikai nesaki ne vārda mammai, labi? Mēs taču jau redzējāmies kapsētā.
Aleksis piekrītoši pakratīja galvu, un Laila jautri iesmējās.
– Nāciet iekšā, atskanēja balss no istabas. – Tagad es jūtos nedaudz labāk, bet tik un tā netuvojieties, citādi varu pielaist savu kaiti arī jums.
Cepumi “Sēnītes” – mutē kūstošs, skaists našķis ar bērnības garšu
Katrīna paskatījās uz Aleksi ar izbiedētu skatienu:
– Tu?
Aleksis pasmaidīja:
– Sveika.
Viņš paskatījās apkārt.
– Kur ir tavs vīrs? – viņš jautāja, lai gan jau juta, ka viņa šeit nav un, iespējams, nekad nav bijis.
– Aleksi, tu… piedod, es tev nepastāstīju par savas mātes aiziešanu mūžībā. Pilsētā ir grūti atrast darbu, tāpēc es pati pieskatīju tavu māju.
– Izsaku līdzjūtību, Katrīn. Un par māju… Liels paldies. Es atgriezos un likās, ka mamma tikko uz minūti būtu izgājusi ārā. Viss ir tīrs un omulīgs. Uz ilgu laiku esi atbraukusi?
– Nē, tikai uz dažām dienām. – Ko tu domā par mājas pārdošanu? Pārdosi?
Aleksis paraustīja plecus:
– Es par to vēl neesmu domājis. Katrīn, lūk… – Viņš izņēma aploksni. – Tas par tavu izcilo mājas uzraudzīšanu, nu, kā bonuss.
Vīrietis nolika uz galda iespaidīgu naudas summu.
– Aleksi, ko tu dari? Nevajag!
Laila pasmaidīja:
– Paldies, tēvoci. Mamma jau sen sapņo par jaunu kleitu, bet es gribu velosipēdu.
Viņš iesmējās:
– Labi teikts, Laila.
Meitene rīkojās gluži tāpat kā viņš pats bērnībā. Nauda viņam nekad nepagāja garām.
Vakarā Aleksis sajutās slikti. Temperatūra bija augsta. Viņš atcerējās, kur mamma vienmēr turēja termometru, izmērīja temperatūru un saprata, ka kaut kas jādara.
Nezinādams, ko lietot, viņš uzrakstīja īsziņu kaimiņienei – tagad viņš zināja, ka atbildēs Katrīna. “Ko man vajadzētu lietot stipra drudža gadījumā?” Pēc desmit minūtēm Katrīna kopā ar Lailu jau bija klāt.
– Ak, Kungs, kāpēc tu vispār ienāci manā mājā? Vai es tev pielaidu kaiti?
– Tu pati esi nevesela, par ko tu uztraucies?
– Tagad viss jau ir kārtībā.
Ar vīru devāmies atvaļinājumā, taču jau no pirmās dienas pamanīju kaut ko dīvainu
Katrīna pasniedza Aleksim tab*etes, bet Laila uzvārīja tēju.
– Tā tevi sasildīs un dziedinās.
Aleksis pasmaidīja. Viņam galvā kaut kas noklikšķēja, gluži kā bērnībā. Un tad domas sāka veidoties tik skaidri, ka viņš pat apsēdās uz dīvāna.
– Katrīn, mums jāaprunājas.
Katrīna piesardzīgi paskatījās uz Aleksi:
– Kas noticis?
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
