Foto: Pixabay
Daudzi spēlē teātri, bet agri vai vēlu maskas krīt.
Inna stāvēja tirdzniecības centra vidū un vienkārši nespēja sevi piespiest pakustēties. Viņas skatiens bija piekalts notikumam, kas norisinājās aiz stikla un neiekļāvās viņas izpratnē. Viņas vīrs – ceļos stāvēja sievietes priekšā, kas ērti sēdēja uz mīksta pufa. Viņš pats viņai vilka kājās kurpes. Sieviete mulsa, centās atņemt apavus, bet vīrietis smaidot atrunājās: “Sīkums, tādām lietām esmu es, mana skaistule,” – viņš teica un turpināja savu darbošanos. Kad pārdevējs devās pēc nākamā pāra, viņš čukstēja kaut ko maigu. Jaunā sieviete sarka kā magone.
Iespējams, Inna būtu vēl ilgi skatījusies uz šo ainu, ja vien nebūtu kāds netīši viņai uzskrējis ar saviem iepirkumu ratiņiem pret viņas. Izcēlās nepatīkams troksnis, pēc kura Inna steidzās aiziet, lai nepievērstu sev uzmanību. Viņa tik ļoti steidzās, ka aizmirsa, kāpēc bija atnākusi, atstājot gan ratiņus, gan pirkumus turpat, tirdzniecības centra vidū.
Tagad viņa soļoja pa ielu tik ātri, cik vien spēja. Viņa gāja uz priekšu vēlēdamās pēc iespējas ātrāk tikt prom no redzētā. Kādā brīdī Inna apsēdās uz tuvākā soliņa. Viņa pat nemēģināja aizturēt emocijas, saprotot, cik bezjēdzīgi tas būtu. Viņa nespēja aizmirst to, ko viņas vīrs darīja. Šī aina bija kā iegravēta viņas prātā. Un tad domas sāka aust ar vien lielākas.
Foto: Pixabay
Antons nekad tā nav uzvedies. Viņš pat mēteli viņai nebija palīdzējis uzvilkt, durvis neatvēra. Viņi taču jau četrus gadus precējušies, un viņš pat komplementu ne reizi nebija izteicis. “Ģimenes dzīve nav komplimenti,” viņš mēdza teikt, kad Inna viņam pārmeta vēsumu. “Mīlestība nav skaistu vārdu skaits, mīļā, tā ir rīcība.
Es taču tev…” – un tad Antons uzskaitīja visus savus nopelnus: darbu, rēķinu apmaksu, braucienus pie viņa vecākiem atvaļinājumā. Un viņš to visu prata izklāstīt tik pārliecinoši, ka viņa noticēja, ka viņa kļūdās, ka viņa ir nepateicīga. Inna vienmēr bija pārāk pakļāvusies viņa ietekmei, centās būt ideāla sieva, ticēja, ka viņš viņu mīl, ciena un sargā. Tagad šī ilūzija drupa kā veca siena.
Tā bija izdevīga tikai Antonam. Un kāpēc gan ne? Inna strādāja, algu atdeva viņam, ģērbās pieticīgi, sevi nelutināja, klusēja. Arī viņas vecāki viņu mīlēja – Antons viņus ātri apbūra, slavēja sievas audzināšanu, teica komplimentus sievasmātei par kulinārijas talantu un sievastēvam – par zelta rokām. Viņi viņam palīdzēja – gan mašīnu uzdāvināja, gan naudu iedeva.
Viņa bija paklausīga sieva – visur un vienmēr. Kolēģes smējās un teica: “Inna viņš tevi vērpj kā grib, un tu esi vēl priecīga!” Viņas teica to, kad Inna atkal atteicās no kādas pastaigas pēc darba, jo bija jāzvana vīram pēc atļaujas. “Es taču teicu – šajās brīvdienās ciemos būs mana māte, piektdien – viesi. Kas visu mājās sakops un pagatavos, ja ne tu? Tu to proti vislabāk. Un es pēc tevis ilgojos.”
Lasi vēl: Mana visnegaršīgākā zupa – recepte, kuru jāsaglabā piespraustu pie ledusskapja
Foto: Pixabay
Kāpēc viņa viņam tik ļoti ticēja? Tagad to nesaprata. Viņa pasmīnēja. Nē, viņa zināja. Vienkārši negribēja sev atzīt. Antons bija skaists, kad vajadzēja – maigs, dāsns, ja situācija prasīja. Viņš bija labs runātājs, kaut neatzīts, bet prata vadīt cilvēkus. Un arī viņa bija kļuvusi par viņa apburošo vārdu fanu. Viņa krita uz solījumiem, biksēm, kurās sen jau bija kāda cita.
Viņa būtu vēl ilgi sēdējusi un domājusi, ja nebūtu telefona zvana…
Šķir otru lapu, lai lasītu talāk un uzzinātu, kas notika
