Mareks atkal devās uz Parīzi ‘darba darīšanās’. Un tad man radās ideja — es aizbraukšu kopā ar viņu. Bet ne tikai aizbraukšu, es sagādāšu īstu pārsteigumu.
Es nopirku biļeti uz to pašu reisu, iedomājoties viņa apbrīnas pilno smaidu, kad viņš mani ieraudzīs lidostā.
Gribēju sagādāt vīram pārsteigumu, bet tas noveda pie laulības sabrukuma.
Lidostā es ieraudzīju vīru pie iekāpšanas vārtiem. Tagad viņš pagriezīsies, ieraudzīs mani – un…
Bet viņš nepagriezās. Tajā brīdī blakus parādījās jauna sieviete eleganti sarkanā kleitā. Viņa pieglaudās pie viņa, un viņš noliecās, lai kaut ko iečukstētu viņai ausī. Viņi smējās, bet es stāvēju, nekustēdamās pāris soļu attālumā.
Es nespēju noticēt savām acīm.
— Marek, — es viņu saucu.
Viņš negaidīti pagriezās. Smaids pazuda no viņa sejas.
— Jēziņ… — viņš čukstēja, ātri atkāpjoties no sievietes. — Ko tu šeit dari?
— Gribēju sagādāt tev pārsteigumu, mīļais.
Sieviete savilka pieri, skatoties uz viņu, tad uz mani.
— Mīļais, kas viņa ir? — viņa jautāja, acīmredzami gaidot skaidrojumu.
Mareks sasprindzināja dūres, uzmeta uz mani vēsu skatienu un izteica vienīgo vārdu:
— Nekas.
Visā iekšienē bija jūtams aukstums.
Es varēju apgriezties un aiziet, ļaujot emocijām izpausties. Taču… es izvēlējos darīt kaut ko, kas sniedza man mieru, un tagad nesaprotu, kāpēc kādreiz to neizdarīju…⬇️
Biļeti nopirku ne, lai padotos.
Klusām devos uz iekāpšanu un ieņēmu vietu pāris rindas aiz Mareka un viņa “draudzenes”. Viņi nepamanīja. Bija pārāk aizņemti viens ar otru — smējās, čukstēja, dzēra šampanieti.
Bet… Plāns jau bija izdomāts.
Lidojuma laikā es piegāju pie stjuartes, mierīgi izskaidrojot situāciju. Viņa uz mani paskatījās ar interesi, pēc tam uzsmaidot sacīja:
— Es domāju, ka mēs varam padarīt jūsu lidojumu… neaizmirstamu, kundze.
Mēs sagatavojām zīmīti.
Tā kā es tev esmu “nekas”, nolēmu izmantot šo iespēju lietderīgi. Kad tu nosēdīsies Parīzē, tavas kredītkartes jau būs bloķētas, tavi čemodāni — aizturēti, un tava jaunā paziņa atklās, ka viņas biļete ir tikai vienā virzienā.
Ak jā. Neliec sev pūlēties atgriezties mājās — tavas mantas jau stāv pie durvīm.
Ar mīlestību, Nekas.
Stjuarte ar smaidu pasniedza zīmīti Marekam.
Es vēroju to no attāluma.
Sākumā viņš viegli sarauca pieri, pēc tam kļuva manāmi bālāks. Lapiņa viņa rokās viegli saburzījās. Sieviete blakus pārlaida skatienu vēstulei un pavērsās nostāk. Viņu čuksti pārauga klusā sarunā. Mareks lūkojās apkārt, it kā kaut ko meklējot starp pasažieriem, bet es turējos pie malas.
Kad mēs nosēdāmies, es mierīgi izkāpu no lidmašīnas, atstājot viņu tikt galā ar situāciju.
Pie izejas es ieraudzīju, kā viņa draudzene ar neapmierinātību skatās telefonā. Mareks skrēja starp termināliem, mēģinot izņemt naudu, bet viņa kartes vairs nedarbojās.
Bet es iekāpu taksometrā un devos uz savu grezno viesnīcu, kuru biju rezervējusi… uz viņa rēķina.
Jaunnedēļu es baudīju Parīzē.
Kad atgriezos mājās, iesniedzu šķiršanās pieteikumu. Kas notika ar Mareku? Pēdējais, ko dzirdēju, viņa ‘draudzene’ viņu pameta, kad nauda izbeidzās. Un viņš vēl aizvien cenšas izkļūt no parādu bedres.
