Mēs ar vīru esam vienkārši lauku cilvēki – visu mūžu nodzīvojām laukos, bet mūsu dēls aizbrauca dzīvot uz Rīgu, tur iepazinās ar meiteni un apprecējās.
Vedeklai nesen palika 30 – īsta jubileja. Dēls jau laikus pateica, ka svinēs dārgā Jūrmalas restorānā un mierīgi piebilda, ka visi viesi dāvinās naudu. Mums ar vīru nācās aizņemties no kaimiņiem un vēl pielikt klāt savus iekrājumus.
Beidzot pienāca tā lielā diena. Mēs ar vīru pasniedzām jaunajiem aploksni ar naudu un apsēdāmies pie galda. Bet, nu ko lai saka – no ēdiena tur nebija nekā, ko vienkāršs cilvēks varētu saprast. Tikai kaut kādi suši, visādi jūras brīnumi un vēl kaut kas, kas peldēja šķidrumā… Sēdējām visu vakaru kā vieglās maltītes cienītāji. Un, kad diena jau gāja uz beigām, es vienkārši vairs neturēju – manas pacietības mērs bija pilns, un es izdarīju to, ko nācās. Un, zini ko? Nemaz nenožēloju.
Stāstu, ko es izdarīju 👇
Mēs ar vīru esam pavisam vienkārši cilvēki, visu dzīvi pavadījuši laukos – starp svaiga siena smaržu un putnu dziesmām. Dzīve bija tāda, kāda jābūt laukos – darbs dārzā, vakari pie krāsns, un viss bija mierīgs un harmonisks.
Mums izauga brīnišķīgs dēls – gudrs un labs puika. Skolā viņam vienmēr veicās izcili, un mēs ar vīru nekad neesam žēlojuši spēkus, ai sniegtu viņam izcilas izglītības iespējas.
Kad viņš pārcēlās uz galvaspilsētu mācīties, mēs, protams, satraucāmies, bet tajā pašā laikā bijām ļoti lepni. Drīz viņš atrada darbu, satika savu mīlestību – vedeklu, un kopā viņi sāka veidot savu dzīvi.
Viņiem piedzimis bērniņš, jau divus gadus vecs. Laiks skrien, un tagad mēs viens otru vairs neredzam tik bieži, kā gribētos.
Nesen vedeklai bija apaļa jubileja – 30 gadi. Dēls jau laikus mūs uzaicināja uz svinībām un tā neuzkrītoši pieminēja, ka visi viesi dāvinās naudu.
Nu, skaidrs, ka tukšām rokām jau neiesi, vai ne? Nācās aizņemties no kaimiņiem, un vēl pielikām klāt arī savus iekrājumus, ko bijām atlikaši jumta remontam. Sanāca diezgan prāva summa, bet mēs nenožēlojām – galu galā, tā taču ir svinīga diena.
Jubileju svinēja greznā restorānā, kurā es nekad iepriekš nebiju bijusi. Mums tas viss bija kā no citas pasaules – spīdīgs interjers, oficianti baltās cimdos, skaļa mūzika… viss šķita tik svešs un nedaudz apžilbinošs.
Zāles vidū stāvēja galds ar visām dāvanām – spožas kastes, lentītes, visa kā. Es arī piegāju un klusi noliku tur mūsu aploksni…
Noskaidro, kas notika tālāk, un kā tas viss beidzās.
Turpinājumu lasi otrajā lapā
