Foto: Pixabay
Vai cilvēks spēj patiesi pieradināt dzīvnieku vai tomēr daba ir daba
Kādā siltā vakarā gājām ar ģimeni pastaigāties. Nevar teikt, ka dzīvojam lielpilsētā, bet gluži laukos arī nē. Tas i ciems, kas atrodas meža tuvuma, bet ne tā, ka pie paša meža. Mājas te mums ir gluži viena pie otras un neesam nomalē. Jūs nespējat iedomāties to sakritību spēku, kādu mēs izjutām.
Pilnu gadu atpakaļ mēs zaudējām savu mīluli, Rikko. Un te pastaigājoties viņu atcerējāmies, ka pēkšņi ieraugam ceļa malā kādu sunīti – pūkains kamoliņš, ķepiņas dreb, actiņas lūdz mīlestību. Nu kā nepaņemt? Interesanta sakritība, vai ne? Nosaucām viņu par Bosu. Tagad Boss sver 50 kilogramus, viņš nerej, bet rūc, gaudo un, ja ilgi skatās viņam acīs, šķiet, ka viņš zina visus tavus noslēpumus.
Sākumā domājām – haskijs. Pēc tam – alabaijs. Tagad esam pārliecināti – vilks. Turklāt ar pretenzijām. Iemācījies atvērt ledusskapi, dārzeņus neēd – tikai gaļu un dažreiz mūsu apavus. Bet, ja neesam paspējuši viņu pabarot līdz saulrietam, viņš gaudos ilgi, arī naktīs ejam un barojam. Balss viņam ir tik spalga, ka pretējā gadījumā nepagulēs pat pretējās mājas kaimiņi, ne tikai tie aiz sienas
Reizēm viņš sēž virtuves vidū, gaudo un skatās tā, it kā izsauktu kaut ko no citas pasaules, tas liek justies neomulīgi. Tagad vairs nav skaidrs – kurš pie kā dzīvo: mēs pie viņa vai viņš pie mums. Viņš, protams, smaida, bet tas smaids ar zobu atsegumu vairāk atgādina brīdinājumu un viņa instinktu saknes.
Ja atstājam nekārtību, viņš skatās uz mums tā, it kā būtu pārkāpuši sensenus bara likumus. Pats nopietnākais – es baidos gulēt uz viņa teritorijas. Toties durvis var neslēgt, restes uz logiem – lieka naudas izšķiešana. Pastaigās neejam – viņš mūs izved tajās.
Vienreiz apmaldījāmies mežā. Kad ejam pa ielām, es uzreiz izliekos, ka skrienu, lai garāmgājēji nepamanītu, kā viņš mani velk pa visiem stūriem. Paziņas vispār vairs nepienāk tuvumā un sveicina pāri ielai. Bet citādi – viņš ir mīļumiņš.
Lasi vēl: Cilvēki ar vissarežģītāko raksturu pēc dzimšanas datuma
Mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām, bet dzīvot ar tādu zvēru ir ļoti intriģējoši. Maniem vecākiem reiz bija Amerikas Staforšīdas terjers un toreiz arī sajūtas bija divejādas – šķiet, ka tu viņu mīli, bet muguru uzgriezt bieži vien baidies. Tagadējās sajūtas ir desmit reizes jocīgākas.
Smieklīgākais ir tas, ka mēs visiem stāstam, ka tas ir suns, lai par mums nepadomātu, ka esam dīvaiņi, kas tura vilku dzīvoklī. Ko tu domā – vai cilvēka mīlestība spēs paveikt savu darbu, vai arī viņš vienmēr paliks savvaļas, kā viņa senči?
Un tomēr… katru vakaru, kad viņš noliek savu lielo, pūkaino galvu man klēpī un aizver acis, es domāju — varbūt mīlestība patiešām pieradina pat vilku. Varbūt viņš ir atnācis pie mums nevis tāpēc, lai mēs viņu pārmainītu, bet lai viņš pamācītu mūs. Dalies ar savu viedokli komentāros.
