Māri, vai atceries, ka mums sestdien ir jubileja? Jau desmit kopdzīves gadi, es vienkārši nespēju tam noticēt. Šķiet, ka pavisam nesen notika mūsu kāzas. Nespēsim attapties, kad jau svinēsim kopdzīves divdesmitgadi!
Māris pasmaidīja un apskāva sievu. Viņa Veronika gadu gaitā bija kļuvusi vēl skaistāka. Divi bērni – dēls un meita, pārtikusi dzīve. Ko gan vēl vajag pilnai laimei? Māja uzcelta, automašīna laba, tik vien kā jāaizbrauc atvaļinājumā uz siltajām zemēm.
– Ak, Māri, es nejūtos labi, iešu apgulties.
– Protams, mana dārgā, atpūties.
Nākamajā dienā Veronika palika mājās, uz darbu negāja, jo sajuta vājumu. Speciālistu sieviete neizsauca, cerot, ka atpūtīsies un viss pāries.
Vakarā Māris ar bažām skatījās uz sievu, domādams, kas gan ar viņu varēja notikt. Viņa it kā nebija nogurusi, tad kāpēc pēkšņi kļuva tik nespēcīga?
Pagāja divas dienas, bet Veronikas stāvoklis neuzlabojās. Māris izsauca speciālistu.
– Ar jūsu sievu viss ir kārtībā, nekādas problēmas nekonstatēju. Lai viņa nodod analīzes, varbūt tās kaut ko parādīs.
Analīžu rezultāti bija ideāli, taču Veronikai kļuva arvien sliktāk.
– Sieviņ, es aizvedīšu tevi pie tavas mātes uz ciematu, ieteica Māris. – Tur ir svaigs gaiss, lauku piens, dzimtās vietas. Es parūpēšos par bērniem, bet tu atpūtīsies. Tev kā reiz ir atvaļinājums.
Veronika ar prieku piekrita. Viņa bija noilgojusies mammas, sen nebija ar viņu tikusies. Visu ceļu līdz ciematam sieviete nogulēja.
Māte sagaidīja meitu un znotu ar karstiem pīrāgiem un svaigu pienu.
– Ak, meitiņ, tu izskaties pavisam savārgusi.
Veronika izņēma savas mantas no somām un salika tās skapī.
– Kaut kas nav kārtībā, mammu. Es pati nesaprotu, kas ar mani notiek. Speciālisti saka, ka viss ir labi, bet ar katru dienu man kļūst sliktāk. Ak, kur tad pazudusi mana kāzu kleita? Tā vienmēr šeit karājās.
– Meitiņ, man tev kaut kas jāpasaka…
Mamma nopūtās un, nolaidusi acis, sāka stāstīt.
– Nesen mūsu kaimiņu ģimenei nācās piedzīvot bēdas. Atceries Lūciju? Jaunā sieviete. Tieši pirms kāzām viņas pašsajūta pēkšņi pasliktinājās, un notikumi attīstījās negaidīti. Kāzas tā arī nenotika, jo Lūcija devās mūžībā. Līgavainis un viņas vecāki bija sērās. Viņi meklēja kleitu, kurā viņu pavadīt pēdējā gaitā, jo viņa aizgāja kā līgava.
– Viņi devās uz pilsētu, bet veikals bija slēgts, nebija kur nopirkt. Nu, es piedāvāju tavu kāzu kleitu. Tā jau desmit gadus karājās manā skapī un tikai krāja putekļus. Žēl bija izmest, bet atdodot tavu kleitu, es izpalīdzēju cilvēkiem. Viņi bija tik pateicīgi.
– Mammu, kā tu to varēji izdarīt, man neprasot? Man, protams, žēl meitenes, bet es nekad nebūtu ļāvusi atdot savu kāzu kleitu!
– Piedod man, meitiņ…
Pēc vairākām dienām Veronikas māte vērsās pēc padoma pie ciema dziednieces Martas.
– Martiņ, man ir vajadzīga tava palīdzība. Mana meita jūtās slikti, speciālisti nesaprot, kas viņai par vainu. Tad es atcerējos, ka uzdāvināju viņas kāzu kleitu Lūcijas vecākiem, kuri šajā kleitā apglabāja meitu. Varbūt šīs lietas ir kaut kā saistītas?
Dziedniece sarauca pieri…
Noskaidro, kas notika tālāk, un kā tas viss beidzās.
Turpinājumu lasi otrajā lapā
