Man ir 45 gadi, un pavisam nesen es sapratu vienu svarīgu patiesību

Savos 45 gados es pēkšņi apjautu, ka esmu zaudējis pašu svarīgāko savā dzīvē — savu sievu Olgu.

Mēs iepazināmies jau pirmajā kursā universitātē, juridiskajā fakultātē. Olga bija slaida, skaista un ārkārtīgi gudra. Viņa viegli iemantoja pat visstingrāko pasniedzēju simpātijas un vienmēr saņēma izcilus vērtējumus. Es centos pievērst viņas uzmanību – dāvināju ziedus, cienāju ar kafiju, kopā gatavojāmies eksāmeniem. Tā pamazām sākām satikties.

Pēc universitātes beigšanas mēs apprecējāmies, un drīz vien pasaulē nāca mūsu pirmais dēls – Mareks. Pēc pieciem gadiem piedzima arī meita Kristīne. Viss veidojās labi, taču ar laiku mani sāka pārņemt garlaicība.

Ar katru gadu dzīve kļuva vienmuļāka. Atgriežoties mājās – uz plīts vienmēr bija tas pats ēdiens, sarunas griezās ap vienām un tām pašām tēmām, pārsvarā darbu. Es sāku pamanīt, ka Olga mainījusies – dzīves nogurums bija atstājis savas pēdas arī viņā, un mūsu tuvība vairs nebija tāda kā agrāk. Man sāka pietrūkt jaunu emociju, un arvien biežāk izjutu attālināšanos.

Un tad darbā manā dzīvē parādījās kolēģe — Viktorija. Viņai bija tikai 30 gadi, viņa bija enerģiska, draudzīga un vienmēr smaidīga. Mūs vienoja līdzīgas intereses un vieglas, nepiespiestas sarunas. Viņa bieži piedāvāja kafiju, dalījās ar kādu kārumu, un laiks kopā paskrēja nemanot. Es sāku izvēlēties maiņas, kas ļāva mums biežāk satikties. Arvien biežāk sev vaicāju — kāpēc mājas šķiet tik tukšas, kad darbā jūtos sadzirdēts?

Mūsu attiecības ar Viktoriju ātri kļuva ciešākas, un es pieņēmu lēmumu pārtraukt laulību ar Olgu. Mēs izšķīrāmies mierīgi, bez konfliktiem. Kad es kravāju savas mantas, viņa tikai klusi teica: “Es to jau sen nojautu.”

Taču bērni man to nevarēja piedot. Dēls teica, ka es vairs neesmu viņam tēvs un ka manas rīcība bija nepareiza. Viņi nevarēja pieņemt, ka esmu laimīgs ar citu sievieti.

Es dzīvoju ar Viktoriju viņas vienistabas dzīvoklī, kopā ar viņas dēlu no pirmās laulības. Viņas bijušais vīrs reti palīdzēja finansiāli, un es nevarēju teikt, ka attiecības ar puiku bija vieglas. Viņš bieži izrādīja neapmierinātību, ja kaut kas nebija pēc viņa prāta. Kad mēģināju iejaukties, viņš teica: “Tu neesi mans tēvs, nedari to.” Viktorija vienmēr viņu atbalstīja, atgādinot, ka šajā mājā esmu svešinieks.

Pēc kāda laika Viktorija paziņoja, ka gaida bērnu. Es domāju, ka tas mūs vēl vairāk satuvinās, bet patiesībā situācija tikai pasliktinājās…

Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās