Mēs esam precējušies 9 gadus. Nekas īpašs – parasta ģimene: hipotēka, darbs, bērns, kaķis. Mans vīrs ir IT speciālists, mājsaimnieks, un nedēļas nogalēs viņš vienmēr labo datorus vai spēlē spēles.
Vakar vakarā nolēmu izmazgāt viņa ziemas jaku — Rīgā jau silts, laiks to nolikt malā. Kā parasti pārbaudu kabatas: sīknauda, mēnešbiļete, košļenes. Un pēkšņi — maza kastīte, aptīta ar melnu izolācijas lentu.
Sākumā nodomāju, ka tas varētu būt kas tehnisks — nu, tomēr programmētājs/datoriķis. Taču kastīte bija aizdomīgi smaga. Es mirkli svārstījos… un tomēr atvēru. Un biju pārsteigta… Iekšā atradās… 👇👇
Un iekšā — saišķītis ar maziem, vienādiem atslēgu komplektiem. Un maza lapiņa ar uzrakstītu adresi.
Tas man lika ieslīkt pārdomās… Kādas vēl atslēgas? Kāda ir adrese? Domas sāka rosīties manā galvā: mīļākā? slepenais dzīvoklis? vai… kas ir sliktāk?
Kad viņš atnāca mājās, es nespēju pateikt ne vārda. Vienkārši noliku kastīti viņa priekšā.
Viņš nobrīnijās. Pēc tam… sāka smieties.
— Tu nopietni ielīdi kabatās? Nu, viss, nebūs pārsteiguma.
Izrādījās… viņš ar brāli (par kuru es gandrīz neko nezināju – viņi sen nav sazinājušies) atjaunoja veco vasarnīcu, kas piederēja viņu vectēvam, lai dāvinātu to man dzimšanas dienā. Atslēgas bija no jaunajām slēdzenēm mājai.
Adrese – tas pats zemes gabals Pierīgā, kur mēs ar viņu nejauši aizbraucām vasarā “piknikā”, un kur es izteicos, ka “sapņotu, ka šeit būtu sava vieta”.
Un es sāku izplūst emocijās. No atvieglojuma. No vainas apziņas. Un no tā, ka viņš atcerējās…
📌 Dažreiz mēs pārāk ātri sākam aizdomāties par sliktāko. Bet patiesībā — mūs mīl stiprāk, nekā mēs domājam.
Ko tu domā par šo stāstu? Ja tev patika, neaizmirsti uzspiest “like”!
Izmantojot šo metodi izaug spēcīgi tomātu stādi 30 (ne 50) dienu laikā
