Foto: Pixabay
Tikai divas nedēļas, mīļā. Viņa atbrauks, nokārtos eksāmenus, atradīs dzīvesvietu. Es apsolu – tu pat nepamanīsi viņu
Tā teica mans vīrs, kad pirmo reizi dzirdēju par viņa māsīcu. Kate, septiņpadsmit gadi. Gatavojas stāties augstskolā mūsu pilsētā. Vecāku nav, tikai vecmāmiņa laukos. Bet mums ir plašs dzīvoklis, viesu istaba. Vai tad mēs nevaram nedaudz palīdzēt?
— Protams, — sacīju es. — Tā taču ir ģimene.
Un es atvēru durvis. Ne tikai uz māju. Uz savu dzīvi. Viņa ieradās kā viesulis: spilgta, skaļa, ar trim koferiem un telefonu rokā. Apkampa manu vīru, noskūpstīja viņu uz vaiga.
— Nu sveiks, brālīt! Neticas, ka tagad mēs dzīvosim kopā! Es pasmaidīju, cenšoties nepamanīt, ka uz mani viņa knapi paskatījās.
Sākumā es patiešām centos būt laba saimniece. Rādīju, kur kas atrodas, gatavoju brokastis, palīdzēju ar dokumentiem. Bet jau trešajā dienā viņa pārstāja aiz sevis uzkopt. Pa virtuvi vīdēja netīru trauku sliede, uz dīvāna — drupačas, vannasistabā — mana ķemme ar svešiem matiem.
Foto: Pixabay
— Kate, lūdzu, uzkop aiz sevis, labi? — maigi palūdzu es.
— Ai, nu atslābsti, vēlāk sakopšu! Mēs taču esam meitenes, vai tad strīdēsimies par sīkumiem?
Es apklusu, bet tajā brīdī es dziļi sevī sajutu satraukumu, kuru centos apslāpēt. Jo mēs gaidījām bērniņu. Ilgi gaidītu, mīlētu. Gribējās ticēt, ka pasaule kļūs labāka.
Vienu rītu atvēru skapi un sastingu: mana pelēkā mēteļa vairs nebija. Tā, kuru mamma uzdāvināja dzimšanas dienā. Atcerējos, ka vakarā biju to redzējusi uz krēsla. Tagad — tukšums. Pusdienlaikā — viņas stāsts Instagramā: un Kate manā mētelī, dzer kafiju pie universitātes soliņa. Es to parādīju vīram.
— Tu parunāsi ar viņu?
Viņš paraustīja plecus:
— Nu ko tu, varbūt tikai uz vienu dienu paņēma. Tā taču ir Kate, viņa to nedara ar sliktu nolūku.
Tuvojas liels karstums un viesuļvētras; Vilfands atklāj detalizētu prognozi 2025. gada vasarai
Vakarā es tomēr piegāju klāt:
— Kate, tu ņēmi manu mēteli?
— Aha. Tu taču pati to gandrīz nenēsā. Tas tik silts un ērts!
— Bet tā ir mana lieta. Tā vienkārši nevar…
— Ai, nu nesāc. Mēs taču esam ģimene. Kāpēc tik formāli?
Tad pazuda smaržas. Manas. Dārgas. Un es sajutu tās uz viņas. Apģērbs, kosmētika, pat auskari. Viss kļuva par “kopīgu” — bez manas piekrišanas.
— Es nesaprotu, kāpēc tev vajag manas lietas? — kādā vakarā pārmetu. — Tev taču ir savas.
— Ak dievs, tu ko, domā, ka es neatdošu atpakaļ?! — ar izaicinājumu balsī. — Es vienkārši ņemu, kā māsai. Man šķita, ka mums ir uzticība. Vai tu tikai izliecies būt laba?
Es atvēru muti, bet vārdu nebija. Savās mājās, sveša cilvēka priekšā, es jutos vainīga. Par to, ka aizstāvu savu.
Un tad es viņu ieraudzīju savā blūzē. Tajā, kuru taupīju svarīgām tikšanām.
— Ai, nespiedies! Tev to taču tik daudz. Es uzmanīgi. Atdošu! Bet neatdeva. Lietas, robežas, cieņa — viss izzuda viņas ķiķināšanā.
— Nu neburkšķi, tante Anna! Es taču kā savējā!
“Tante Anna”, jā.
Foto: Pixabay
Līdz mazulīša nākšanai bija palikušas vien dažas nedēļas, bet es jutos ne kā stāvoklī esoša sieviete, bet kā kalpone studentu kopmītnēs.
Un tad notika tas, no kā visvairāk baidījos.
Pastāvīgu problēmu, negulētu nakšu un sarunu ar Kati rezultātā mazulis pieteicās pirms laika. Tas sākās pēkšņi. Es tik tikko aizgāju līdz virtuvei, kad sapratu — ir nopietni.
— Dima! — es saucu un mans vīrs uzreiz metās pie manis. Visu laiku viņš bija man blakus. Turēja roku, čukstēja:
— Elpo, mīļā. Viss būs labi. Es esmu šeit.
Mazulīša nākšana pasulē bija smaga. Bet beigās mēs izdzirdējām to plāno saucienu — mūsu mazulīša pirmos “vārdus”. Mūsu mazulīša…
Visu šo laiku vīrs bija ar mani, atbalstīja, neatkāpās ne soli. Pēc dažām dienām mūs ar mazulīti izrakstīja. Mājās. Uz mūsu mājīgo pasauli, kur, šķita, mūs gaida silta tēja, tīra gulta un miers.
Bet, kad mēs iegājām dzīvoklī…skats pārsteidza nesagatavotus.
Foto: Pixabay
Visur mētājās tukšas pudeles, čipsi, netīri trauki. Uz sienām — šķībi zīmējumi ar flomāsteriem. Uz virtuves galda — vakardienas ballītes paliekas: ēdiena atliekas, apgāzti krēsli un daudz kas cits. Un visa šī posta vidū, uz mūsu dīvāna, gulēja Kate. Es stāvēju istabas vidū ar bērnu rokās un nezināju pat ko teikt.
Vīrs klusējot pagāja man garām. Piegāja pie guļošās Kates. Noliecās.
— Celies, — viņa balss bija tērauda cieta. — Piecas minūtes, lai savāktu visu. Arī savas mantas.
— Ko-o-o? — Kate pacēla galvu. — Nu come on, mēs vienkārši patusējām! Jums taču arī svētki — redz, kāds brašulis piedzima. Nu nevajag drāmu…
Viņš neko neatbildēja. Vienkārši klusējot atnesa viņas koferi un sāka tajā likt drēbes. Ātri, izlēmīgi, bez emocijām. Kate kaut ko centās pateikt, taisnoties, bet tas vairs neko nemainīja.
Pēc piecpadsmit minūtēm durvis aiz viņas aizvērās. Uz visiem laikiem. Tajā naktī mēs sēdējām trijatā: es, viņš un mūsu meita. Tīrā, sakoptā dzīvoklī. Es turēju mazulīti un skatījos uz vīru. Nogurušu, izsmeltu, bet īstu.
— Es apsolu, — viņš klusi teica, — nekādas citas “ģimenes” mūsu mājās vairs nebūs. Tikai tu un viņa.
Un es zināju — viņš nemelo.
Dažreiz ģimene nav tie, ar kuriem esi dzimis. Bet tie, kuri paliek tev blakus, kad pasaule sabrūk. Tie, kuri tur tevi aiz rokas dzemdībās. Un tie, kuri paši izdzen vētru pa durvīm ārā.
