Bērni un mazbērni nevarēja ierasties uz vecmāmiņas dzimšanas dienu: es izdomāju plānu, kā glābt svētkus

Pamanīju, ka mūsu pastāvīgā kliente — ap 65 gadus veca sieviete — sēž viena pie liela galda, pilna ar ēdienu un dzērieniem. Viņa izskatījās skumja, un nekavējoties sapratu, ka kaut kas nav kārtībā.

— Kas noticis? Kāpēc šodien esi tik skumja? – nolēmu pajautāt.

— Šodien man ir jubileja, bet es esmu viena. Aicināju bērnus, mazbērnus… bet neviens no viņiem neatnāca. Viņiem ir savas rūpes, darbs… Neviens nevarēja atnākt.

Es sajutu līdzi viņai un sapratu, ka man jāglābj šī mīļā kliente un viņas svētki. Tālāk izstāstīšu, ko es izdarīju, cerot, ka novērtēsiet manu rīcību 👇

Jau vairākus gadus strādāju kafejnīcā, un pa šo laiku esmu kļuvis par daļu no šī mazā pilsētas stūrīša, kur katra diena līdzinājās iepriekšējai, bet vienmēr bija ar kaut ko īpašu.

Īpaši atceros kādu klienti – apmēram 65 gadus vecu sievieti –, kura pie mums nāca gandrīz katru dienu. Reizēm viņa pasūtīja ko ēdamu, citreiz vienkārši sēdēja ar kafijas tasi, iegrimusi domās.

Viņas vārdu nezināja neviens, bet viņa tik organiski iekļāvās mūsu ikdienā, ka šķita – viņa ir neatņemama kafejnīcas sastāvdaļa.

Tajā dienā es sāku otro maiņu, kā parasti, pulksten 14. Pamanīju viņu — veco sievieti, sēžam pie lielā galda zāles stūrī. Kaut kas nebija kā parasti. Parasti viņa sēdēja pie loga, bet šodien… Viņa izskatījās ļoti vientuļa.

Es piegāju pie viņas un sasveicinājos.

Viņa paskatījās uz mani ar nogurušām acīm un klusi atbildēja:

— Labdien.

Viņas balsī bija kaut kas tāds, kas lika man uzreiz saprast – kaut kas nav kā parasti.

— Kas noticis? Kāpēc jūs šodien izskatāties tik skumja?

— Šodien man ir jubileja, bet es esmu viena. Aicināju bērnus, mazbērnus… bet viņi visi neatnāca. Viņiem savas rūpes, darbs… Neviens nevarēja.

— Es pareizi saprotu, ka tas jūs sarūgtina? — es jautāju uzmanīgi.

Viņa pamāja ar galvu un nopūtās, vēlreiz paskatoties pa logu.

Es zināju, ka nevaru vienkārši stāvēt un skatīties. Man bija jādara kaut kas. Un tad manā galvā ienāca ideja…

Stāsta turpinājumu lasiet nākošajā lapā