Pagājušajā nedēļā mēs ar mazo dēlu nolēmām apciemot vīramāti. Viņas mājās jau bija viņas bērnības draudzene Sofija, un viņa visu dienu pavadīja, rūpējoties par manu Aleksi.
“Es nevaru būt droša, ka paspēšu auklēt mazbērnus,” skumji teica Sofija. Viņa kļuva par māti, kad bija jau pāri 30 gadiem, un bija ļoti laimīga par savu ilgi gaidīto bērnu, tāpēc atļāva viņam visu, ko viņš vēlējās.
Kad Sofijas vīrs devās mūžībā, Aivars bija ļoti mazs. Sofija zēnu audzināja viena, strādāja divos darbos.
Kad Aivaram palika 35 gadi, Sofija nolēma painteresēties, kad viņa var gaidīt mazbērnus? Aivars viņai mierīgi atbildēja: “Nekad.”
Sofijas dēls piezīmēja, ka, iespējams, pie visa vainojama viņa mātes audzināšana — viņa no Aivara esot izaudzinājusi cilvēku, kurš pārāk paļaujas uz citiem. “Esmu pieradis dzīvot tā, ka viss jau ir sagatavots,” viņš piebilda atklāti.
Neviena meitene negribēs kļūt man par otro mammu,” – paziņoja vīrietis.
Tāpat Aivars piebilda, ka viņu, principā, viss apmierina, un viņš negrasās kaut ko mainīt sveša cilvēka dēļ. “Man bez tevis neviens cits nav vajadzīgs,” – piebilda Aivars.
“Es nespēju viņā ieaudzināt galveno: būt par vīrieti!”, – mums atzinās Sofija.
Vai piekrītat viedoklim, ka mātes mīlestība ir spējīga ne tikai pasargāt mantinieku, bet arī traucē viņam attīstīt pilnvērtīgu personību? Dalieties pārdomās komentāros!
