Pustukšā autobusa logi bija klāti ar lietus lāsēm, kas vienmērīgi ritēja lejup kā nogurušas domas. Bija agrs un drēgns rīts. Tikai retais uzdrošinātos pamest māju šādā laikā — it īpaši veca sieviete, tērpusies vecā mētelī, nesot smagu somu.
Sieviete uzmanīgi un lēnām kāpa autobusā – katrs solis bija pārdomāts, kustības piesardzīgas. Viņa satvērās pie roktura, un vadītājs to pamanīja. Viņš nesteidzās. Vienkārši pagaidīja. Kad kundze bija droši iekāpusi, viņš uzrunāja viņu mierīgā balsī…
— Kundze, jums nav biļetes. Lūdzu, izkāpiet.
Sieviete it kā nesadzirdēja uzreiz. Lēnām pagriezusies, viņa klusi sacīja:
— Man… nav līdzekļu. Tikai gribēju nokļūt līdz veikalam. Beidzās zāles…
— Tā nav mana atbildība. Lūdzu, izkāpiet, — viņa balss kļuva stingrāka. — Šis autobuss nav labdarības organizācija.
— Lūdzu… nelieciet mani izkāpt. Ārā ir auksti, un man ir tāls ceļš.
— Izkāpiet! — šoferis runāja skaidrāk un nosvērti. — Lūdzu, nesarežģiet situāciju.
Bet tad citi pasažieri izdarīja kaut ko, kas vadītāju pārsteidza. Turpinājums.👇
Pasažieri apklusa. Kāds šķita aizņemts ar telefonu. Meitene pie loga satvērās cieši sevī, sakodot lūpas, bet cits vīrietis tumšā mētelī skumji skatījās un klusēja.
Kundze piegāja pie durvīm un klusā, taču skaidrā balsī teica:
— Esmu audzinājusi tādus kā jūs. Mācīju viņiem būt laipniem un ar mīlestību… Tagad man pat nav atļauts iekāpt.
Autobusā iestājās klusums. Meitene pie loga sāka izplūst emocijas. Vīrietis mētelī piegāja pie šofera un klusi sacīja:
— Tas tiešām ir nepareizi.
Pēc tam viņš izkāpa. Aiz viņa sekoja vēl divi. Viens atstāja biļeti uz sēdekļa, otrs izgāja, neskatoties atpakaļ. Pasažieri viens pēc otra pameta autobusu.
Pēc dažām minūtēm vadītājs palika viens. Viņš vēlējās kaut ko teikt… taču bija jau par vēlu.
Vārds «atvainojiet» tā arī netika izteikts.
Cilvēcība un līdzjūtība ir spēcīgākas par likumiem un noteikumiem. Reizēm pat mazs žests var mainīt kāda cilvēka dzīvi — pietiek ar sapratni un cieņu pret otru. Atcerēsimies, ka aiz katra stāsta slēpjas īsts cilvēks ar savām grūtībām un cerībām.
Un kā tu rīkotos šādā situācijā?
Dalies savās domās un pieredzē komentāros — jo tikai kopā mēs varam mācīties būt labāki!
