Māsa pavisam nesen man piezvanīja, lai pastāstītu sen gaidīto jaunumu – viņa pēc trīs gadu attiecībām beidzot gatavojas precēties. Es viņas topošo vīru jau pazinu – labs un čakls puisis, tikai pašlaik bez sava mājokļa. Tāpēc viņi izlēma pēc kāzām uz laiku apmesties pie vecākiem.
Es patiesi priecājos par māsu un, protams, gribēju viņai uzdāvināt kaut ko skaistu un vērtīgu. Mums ar vīru finansiālu grūtību nebija – mēs krājām ceļojumiem un mājokļa uzlabošanai, bet nelielas izmaksas varējām viegli atļauties.
Es izvēlējos māsai dāvināt jaunu veļasmašīnu — praktisku un vajadzīgu lietu mājās. Taču mans vīrs uzreiz iebilda:
— Ko viņa mums toreiz uzdāvināja uz kāzām? Tikai vienu palagu komplektu!
Man atmiņā bija saglabājusies tā dāvana — vienkārša, bet ļoti nozīmīga, jo māsa toreiz atdeva visus savus ietaupījumus.
Vīrs, saprazdams, ka esmu nolēmusi, brīdi klusēja, tad nopūtās:
— Nu labi, izvēlies, ko dāvināsim.
Jau nākamajā dienā viss mainījās negaidītā veidā: tieši veikalā es saņēmu ziņu no māsas. Kad to izlasīju, iestājās brīdis, kad pat vārdi pazuda, un vīrs ar neizpratni skatījās manī.
Tas, kas bija uzrakstīts šajā ziņojumā, mainīja visu… 👇
Es lēnām ritināju ziņu, cenšoties apzināties izlasīto. Māsa rakstīja:
«Nepērc mums nekādu veļasmašīnu… kāzu nebūs.»
Manas rokas kļuva aukstas. Vīrs palūkojās pāri plecam:
— Kas noticis?
Es steidzīgi zvanīju māsai, bet klausulē skanēja tikai īsie signāli — viņa pārtrauca zvanu.
Kas varēja būt noticis? Viņa tik ilgi gatavojās šim brīdim… Viņas priecīgās runas par sagatavošanos tagad skanēja kā atmiņas. Es sāku rakstīt:
«Kas noticis? Vai tev viss ir kārtībā?»
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
