Vai cilvēks var patiesi pieradināt dzīvnieku, vai tomēr daba paliek daba…
Siltā vakarā mēs ar ģimeni devāmies pastaigā. Mūsu ciems nav ne pilsēta, ne lauki, bet kaut kur pa vidu. Netālu ir mežs, bet ne tieši blakus. Mūsu mājas ir cieši viena pie otras, tāpēc nejūtamies vientuļi. Taču notikumi, kas risinājās tajā vakarā, bija patiesi pārsteidzoši.
Pilns gads ir pagājis kopš mēs zaudējām savu mīļo Džoniju. Pastaigā, atceroties viņu, pēkšņi pie ceļa ieraudzījām mazu, pūkainu sunīti – viņa ķepas drebēja, bet acis meklēja mīlestību. Kā gan viņu nepaņemt? Tā viņu nosaucām par Bosu. Tagad Boss ir kļuvis liels, sver 50 kilogramus, viņš nerej, bet rūc un gaudo. Ilgi skatoties viņam acīs, šķiet, ka viņš zinātu visas tavas slepenās domas.
Vispirms domājām, ka viņš ir haskijs, pēc tam – alabaijs. Tagad šķiet, ka viņam ir īsta vilka daba. Viņš ir iemācījies atvērt ledusskapi, izvēlas gaļu un dažkārt mūsu apavus. Ja nepaspējam viņu pabarot līdz vakaram, viņš skaļi gaudo, un dažreiz naktīs jāceļas, lai viņu paēdinātu. Viņa balsī ir tik īpašas skaņas, ka tās dzird gan kaimiņi, gan citi mājas iedzīvotāji.
Reizēm viņš apsēžas virtuves vidū, izdara skaņas un skatās tā, it kā gaidītu kaut ko no tālienes, kas rada nelielu neparastu sajūtu. Tagad ir mazliet neskaidrs – kurš īsti pie kā dzīvo: mēs pie viņa vai viņš pie mums. Viņš, protams, smaida, bet viņa smaids ar zobu atsegumu šķiet vairāk kā piesardzīga izrādīšanās, kas atspoguļo viņa dabiskās reakcijas.
Ja kārtība netiek ievērota, viņš mūs skatās tā, it kā būtu pārkāpti kādi svarīgi noteikumi. Man visvairāk šķiet neērti gulēt viņa tuvumā. Taču durvis var atstāt vaļā, un logiem nav nepieciešamas restes. Pastaigas mēs neplānojam – viņš pats mūs ved ārā.
Taču pats aizraujošākais notika tikai pēc kāda laika, un tieši par to es tev tagad pastāstīšu… Un, protams, ko es par šo visu saku saviem draugiem!
