Es nekad neticēju stāstiem par mīlestību pret precētu vīrieti. Es to uzskatīju par vājumu, kaut ko nepareizu, negodīgu, bet tad manā dzīvē parādījās viņš…
…un visi mani uzskati sabruka kā kāršu namiņš. Mēs iepazināmies darbā. Es sāku strādāt uzņēmumā kā nodaļas vadītāja asistente. Pirmās dienas bija saspringtas — jauni uzdevumi, jaunas sejas, bija jātur sevi rokās, jāizrāda profesionalitāte. Viņš — Andrejs — bija blakus nodaļas vadītājs. Pirmajā brīdī viņš man nelikās īpašs. Vienkārši gudrs, savākts, mierīgs vīrietis. Viņa uzvedībā nebija nekā lieka. Un tieši tas arī piesaistīja. Bez ārējas šarma izrādīšanas, bez tēlošanas — vienkārši silta, nobriedusi enerģija.
Laikam ejot, mēs sākām biežāk sarunāties. Dažkārt viņš ienāca manā kabinetā vienkārši parunāt, dažkārt pēc sapulcēm palikām vēl mazliet un runājām par lietām, kas nesaistījās ar darbu. Viņā bija kaut kāds dziļums. Viņš neizlikās par varoni, nestāstīja daudz par sevi, bet katrs viņa teikums šķita patiess un nozīmīgs.
Pirmo reizi sajutu, ka sāku viņu gaidīt. Gaidīt nejaušas tikšanās, viņa balsi, viņa skatienu. Tas bija jocīgi. It īpaši tad, kad uzzināju, ka viņš ir precējies. Tad es mēģināju atkāpties. Pārliecināt sevi, ka tas ir muļķīgi, ka man tā nevajadzētu. Bet jau bija par vēlu. Viņš jau bija ieperinājies manī.
Kādā vakarā viņš piedāvāja aizvest mani mājās. Es piekritu. Mēs ilgi sēdējām mašīnā pie mana daudzdzīvokļu nama, neviens no mums nespēja atvadīties. Tad viņš pirmo reizi paņēma manu roku. Stingri, bet saudzīgi. Viņš neko neteica — vienkārši skatījās uz mani. Es redzēju viņa acīs neizlēmību. Un tad viņš mani noskūpstīja. Ar to viss sākās.
Mēs centāmies būt piesardzīgi. Darbā — nekādu mājienu, nekādu lieku skatienu. Tikāmies vakaros, kad viņš sievai teica, ka kavējas. Dažreiz aizbraucām uz citu pilsētu — it kā komandējumā. Tas bija brīnišķīgi… un grūti. Katru reizi, kad pēc tikšanās ar viņu paliku viena, mani pārņēma tukšuma sajūta. Es zināju, ka viņš dodas mājās — pie citas sievietes. Un es atkal palieku ēnā.
Viņš teica, ka ar sievu jau sen viss ir citādi. Ka viņi dzīvo kā kaimiņi — kopā, bet viens ar otru nesaistīti. Ka viss turas uz bērniem un ieraduma. Es ticēju. Vai arī gribēju ticēt. Jo citādi — kā lai izskaidro to, kas notiek starp mums?
Bija viens vakars, ko nekad neaizmirsīšu. Mēs bijām viņa īrētajā dzīvoklī — jā, viņš to bija noīrējis “darbam”, bet patiesībā — mums. Mēs gulējām blakus, viņš paņēma rokās telefonu un pēkšņi strauji piecēlās. Viņa seja kļuva savādāka.
Lasi vēl: Vecmāmiņas mantojums – māsa it nemaz par viņu nerūpējās, bet viss mantojums tiek viņai
— Kas noticis? — jautāju.
— Viņa, — viņš nočukstēja. — Sieva. Tikko zvanīja. Piecas reizes. Viņa nekad tā nedara…
Kā tas viss beidzās…
Turpinājumu lasi otrajā lapā
