Es izglābu vārnu, atrodot to ar ievainotu spārnu, un pēc nedēļas notika kaut kas ļoti mulsinošs. Es atgriezos mājās pēc garas darba dienas. Lija smalks, nepatīkams lietus.
Pēkšņi es izdzirdēju dīvainu skaņu. tā nebija līdzīga balsij vai taures signālam. Tas bija kliedziens – dzēlīgs, skaļš. Es apstājos. Tas nāca no krūmiem pie vecā rotaļu laukuma.
Es piegāju tuvāk, noliecos… un ieraudzīju to. Vārnu. Tā sēdēja tur, slapja, ar pie ķermeņa pielipušām spalvām un vienu no spārniem, kas bija noliecies. Putns nemēģināja aizlidot. Tas tikai skatījās uz mani. – “Nomierinies, draugs. Paskatīsimies, ko mēs varam darīt,” es čukstēju, maigi paceļot putnu un paslēpjot to zem savas jakas.
Mājās es viņai iekārtoju stūrīti kastē: silti dvieļi, sildošais spilventiņš, nedaudz ūdens, gaļa no ledusskapja. Viņa dzēra, ēda – ar neuzticību, bet ēda.
Pagāja dažas dienas. Spārns sadzija, vārna kļuva stiprāka. Vispirms viņa lidoja pa istabu, tad es sāku viņu izlaist pagalmā. Bet katru vakaru tā atgriezās. Un tad… putns pazuda. Es gaidīju dienu, divas, trīs. Pagāja nedēļa. Es sāku domāt, ka vārna ir pazudusi uz visiem laikiem. Bet tieši septītās dienas rītā es atkal dzirdēju pazīstamo krakšķēšanu.
Es steidzos pie loga, un tur viņa bija. Bet ne viena. Viņas knābī kaut kas spīdēja. Viņa to uzmanīgi novietoja uz palodzes un ielidoja istabā, it kā nekas nebūtu noticis. Tā aplidoja griestus, apsēdās uz dīvāna atzveltnes un skatījās uz mani.
Lasi vēl: Cilvēki samulsuši -gaidāmas izmaiņas visos Latvijas veikalos saistībā ar tur pieejamajiem produktiem
Ar trīcošām rokām es paņēmu savu atslēgu piekariņu. Tur bija veca, nolietota atslēgu piekariņš ar mana tēva iniciāļiem.
Mans aizsaulē aizgājušais tēvs, kurš bija aizsaulē devies pirms gada. Mēs zaudējām šīs atslēgas kopā ar viņu. Nekad tās neatradām. Kā vārna to uzzināja, es nezinu. Droši vien nekad neuzzināšu. Taču kopš tās dienas man ir ne tikai vēl viena silta atmiņa par tēvu, bet arī uzticams draugs ar melniem spārniem un cilvēcisku dvēseli. Viņa aizlidoja, bet pēc laika ir atpakaļ pie manis.
