Katram no mums ir savas mīļākās rozes, un dažreiz mēs aizdomājamies – cik jauki būtu, ja mēs varētu tās “atkārtot”. Dārza dizainers Kaspars Parfenovičs nodemonstrē, kā to var izdarīt mājās paša spēkiem.
Raidījumā “Zaļie pirkstiņi” Kaspars stāsta:
Mēs ņemam vienu rozi, sagriežam to kādās trīs vai četrās daļās. Apakšējos zariņus nogriežam nost, bet dažas lapiņas varam atstāt. Tomēr tā, lai šīs lapiņas nebūtu iekšā zemē, kad spraudīsim tur savus spraudenīšus.
Tagad ņemam podiņu, kurā pieberam augsni, bet tai jābūt gaisīgai un labi elpojošai. Tad mēs šo augsni aplejam. Taču to nedrīkst pārliet, bet tai jābūt tādai pietiekami mitrai.
Tad ņemam savus sagrieztos rozes gabaliņus un sagatavojam to vietu, kur augs saknītes. To var izdarīt ar vienu vai diviem griezumiem – vienu no vienas puses, otru no otras puses. Tam izmanto asu nazi. Tas gals var nebūt tik spics kā potēšanas gadījumā, bet, jo lielāks laukums, jo lielāka iespēja, ka tur izaugs saknītes.
Arī zieda daļu izmantosim. Sākumā noņemam visas ziedlapiņas. Un tad nogriežam to “pūkaino” daļu. Un mums vēl viens spraudenītis ir gatavs. Un tad to galviņas daļu mēs liksim ar “mutīti” uz leju iekšā augsne, un cerēsim, ka viss tur apsakņosies.
Bet pirms mēs to visu liekam iekšā zemē, vēl ir jāizdara tā, lai pēc iespējas tomēr viss apsakņotos. Ļoti labs veids ir izmantot sauso raugu. Kā to darīt? Ņemam 40 gramus rauga uz 3 litriem ūdens, ja ir mazāk rauga gramos, tad arī proporcionāli ūdens ir mazāk.
Sajaucam raugu kopā ar ūdeni, kas ir istabas temperatūrā, un tajā šķidrumā liekam iekšā sagatavotos zariņus uz 24 stundām. Tad tie zariņi uzņems barības vielas, kas arī dos daudz lielāku iespēju tiem apsakņoties un augt spēcīgākiem.
Lasi vēl: “Tā ir sliktā ziņa…”: meteorologs Toms Bricis nāk klajā ar šīs nedēļas laika prognozi
Kad ir pagājušas 24 stundas, mēs zariņus ņemam ārā no rauga ūdens, un tad ķeramies pie ķiploka vai sīpola. Ar tiem mēs dezinficēsim to griezuma vietiņu – tas nodrošinās, ka neizplatīsies kaut kādas sēnītes un sliktās baktērijas. Sīpolu var nemizot, pārgriežam uz pusēm vai kā citādi, ņemam tad to spraudenīti un tajā sulīgajā vietā to kārtīgi paberzējam. Lai tā griezuma vieta paliek mitra. To pašu var darīt ar ķiploku.
Tad, kad tas izdarīts, spraužam beidzot tos spraudenīšus iekšā zemītē, apmēram 2 cm dziļumā vai drusku dziļāk – tā, lai stabilāk. Tos spraudenīšus mēs varam spraust malā podiņam un ja podiņš mums ir caurspīdīgs, varēsim redzēt tās saknītes, kas tās būs sākušas veidoties. Tāpēc labi, ja jūs izmantotu caurspīdīgus podiņus.
Ir labi katram spraudenītim pēc iespējas atstāt lapiņu. Kāpēc tā? Lapiņa joprojām uzņem gaismu un darbosies fotosintēze, tāpēc spraudenītis varēs ņemt barības vielas ne tikai no augsnes, bet arī no lapiņas.
Skaties raidījuma “Zaļie pirkstiņi” fragmentu, kā pavairot rozes:
