Kad piedzima trešais bērns, vīrs kļuva pavisam citāds — tikai vēlāk atrastie dokumenti atklāja patiesību

Mans vīrs jau sen sapņoja par trešo bērnu. Mēs vairs neesam jauni — man ir 39, viņam 41. Ilgu laiku es pretojos, bet, dzirdot viņa solījumu būt līdzās un palīdzēt ar bērnu, es tomēr piekritu.

Pēc izrakstīšanās no dzemdību nama vīra attieksme mainījās — viņš retāk iesaistījās mājas darbos un mēdza paust neapmierinātību gan par manu izskatu, gan mājas kārtību.

Kādu dienu es nejauši uzgāju informāciju, ko vīrs no manis bija noklusējis. Izlasītais mainīja manu priekšstatu par attiecībām. Tas bija negaidīts pavērsiens, kas lika pārvērtēt mūsu saikni un nākotni kopā.

Dalos ar savu nepatīkamo pieredzi 👇

Mans vīrs jau sen vēlējās trešo bērnu. Mēs abi vairs neesam jauni — man ir 39 gadi, viņam 41. Ilgu laiku es biju pret, jo sapratu, ka ar trīs bērniem būs grūtāk tikt galā, ņemot vērā pieredzi ar pirmajiem diviem.

Viņš vairākkārt teica, ka būs blakus, palīdzēs un viss noritēs citādi.

Galu galā nolēmām, ka vēlamies trešo bērnu.

Tūlīt pēc izrakstīšanās no dzemdību nodaļas es pamanīju, ka vīra iesaiste mazinās. Pirmajās dienās biju nogurusi no bezmiega un pašsajūtas, bet vēlāk sajutu, ka man nākas pārņemt arvien vairāk pienākumu.

Meita bija kaprīza, un man bija grūti noturēties kājās. Tajā pašā laikā bija jāgatavo ēdiens, jāuzkopj māja un jāpalīdz vecākajiem ar mājasdarbiem.

Vīrs neiesaistījās kā bija solīts. Tā vietā, lai palīdzētu, viņš bieži norādīja, ka es izskatos nogurusi, ka māja nav sakārtota, un ka viņa alga pietiek tikai pamatvajadzībām.

Kārtojot mantas, es atradu dažus dokumentus ar zīmogu un vīra uzvārdu vecā atvilktnē. Kad prasīju viņam par tiem, viņš paskaidroja, ka tie saistīti ar darbu, bet man bija šaubas.radās aizdomas.

Vakarnakt nejauši dzirdēju, kā vīrs sarunājās pa telefonu ar brāli. Viņi runāja par lietām, kas mani pārsteidza.

Pēc mūsu trešā bērna piedzimšanas viņš mainījās, un, kad atradu dažus dokumentus, daļēji viss kļuva skaidrs.

— Nu, dokumenti gatavi? — jautāja brālis.

— Jā, pēc divām nedēļām mani te vairs nebūs. Mani jau gaida tur, — atbildēja vīrs.

— Bet kā ar sievu un bērniem?

— Viņi paši tiks galā. Es sūtīšu naudu. Vēlos sākt jaunu dzīvi.

— Vai viņai esi pateicis?

— Nē. Teikšu, ka braucu darba darīšanās. Uzzinās, kad manis te vairs nebūs.

Šie vārdi mainīja manu skatījumu uz viņu un mūsu ģimeni.

Nezinu, kā rīkoties tālāk — vai meklēt sarunu vai apsvērt šķiršanos. Vēlos padomu. Dalies komentāros.