Brazīlijas salā Itamaracā atrodas īpaša ēka, ko dēvē par «Sāls māju». Tā ir uzbūvēta no pārstrādātas plastmasas, un šo māju kopā radīja māte ar meitu.
Itamaraca ir sala Pernambuco štatā Brazīlijā, kas izceļas ar neskartām pludmalēm un bagātu bioloģisko daudzveidību. Tomēr pēdējos gados sala saskaras ar pieaugošu pilsētas attīstības spiedienu un tūrisma radītajām pārmaiņām.
Vides aizsardzības zonā Edna un Marija Gabriella nolēma rīkoties pret problēmu, ar kuru viņas bija pazīstamas — pēc tūrisma sezonas apkārtnē paliek daudz atkritumu, īpaši stikla pudeles.
Edna, 55 gadus veca sociāli ekoloģiskā pedagoģe, ir dzimusi Brazīlijas Agreste reģionā — pussausā teritorijā, kur piekļuve ūdenim jau sen ir liela problēma. Viņa uzaugusi ģimenē, kur atkritumu pārstrāde bija ikdienas nepieciešamība un iekšēja pārliecība.
“Mana bērnība bija radoša — es gatavoju bambusa rotaļlietas un pārstrādāju visu, ko vien varēju. Mēs nezinājām, ka tas ir ekoloģisks aktīvisms; tas bija vienkārši veids, kā izdzīvot,” viņa atklāj intervijā Globo.
Viņa ir nodevusi šo dzīves filozofiju savai meitai Marijai Gabriellei — 27 gadus vecai ilgtspējīgas modes dizainierei. Viņas vieno ne tikai ciešas ģimenes saites, bet arī kopīga mantojuma sajūta, kas balstīta uz kvilmbolu un pamatiedzīvotāju kultūru. Šī kopiena cēlusies no cilvēkiem ar sarežģītu vēsturi, kuri saglabā spēcīgu garīgo saikni ar dabu.
Redzot, cik daudz atkritumu sakrājas pludmalēs, Edna aizdomājās: “Es gribu uzcelt māju no stikla pudelēm.” Tā radās projekts Casa de Sal. Divu gadu laikā māte un meita uzcēla konstrukciju no pārstrādāta koka un vairāk nekā 8000 pudelēm, kuras savāca un atkārtoti izmantoja, pielietojot pašu izstrādātas tehnoloģijas.
Mājā ir septiņas istabas, kuru stikla sienas un starpsienas veidotas no pārstrādātiem paliktņiem, pat flīzes darinātas no zobu pastas tūbiņām. Pirmā istaba, ar platību vien 20 kvadrātmetri, kalpoja kā šūšanas studija, kamēr projekts vēl tikai ieguva savu formu.
“Pirmie gadi bija pilni ar radošu izdomu — parastās vannas istabas nebija, un trauki tika mazgāti izlietnē. Tomēr mēs nekad nezaudējām savu sākotnējo vīziju,” atceras Gabrielli.
Sociāla vēstījuma iedvesmota māja
Brazīlijā, kur piekļuve kvalitatīvam mājoklim joprojām ir izaicinājums, šādi projekti rosina svarīgas pārdomas. Saskaņā ar Brazīlijas Ģeogrāfijas un statistikas institūta datiem valstī ir vairāk nekā 5,8 miljoni cilvēku, kuriem trūkst stabilas dzīvesvietas vai kuri dzīvo ļoti ierobežotos apstākļos. Kā šajā kontekstā tiek risinātas mājokļu tiesību nodrošināšanas iespējas?
Tajā pašā laikā rodas jautājums — kā tiek pārvaldīti atkritumi, ko rada patēriņa ekonomika, īpaši tūrisma vietās, kā Itamaracá? “Šīs pudeles nepazudīs pašas no sevis. Ja nebūs politikas, kas regulētu to ražošanu vai veicinātu atkārtotu izmantošanu, vismaz to varam mēģināt pārstrādāt un izmantot atkārtoti. Ja pudeli izmet un tā nesaplīst, tā paliks vidē vēl ilgstoši,” atzīst Edna.
Papildus materiālajiem izaicinājumiem būvniecības procesā atklājās arī dzimumu stereotipi, kas joprojām ietekmē tradicionāli vīriešu dominētas profesijas. “Mēs vēlējāmies pieņemt darbiniekus konkrētiem uzdevumiem, bet viņi bieži vēlējās dalīties ar saviem padomiem, labot mūs un paskaidrot, kā kaut ko darīt — it kā mums nebūtu pietiekamu prasmju,” atklāj Gabrielli. Daudzi uzskata, ka atradīsim burvju risinājumu, kas visu atrisinās pats no sevis.
Tomēr tam nepieciešama tehnika, plānošana un skaidra vīzija. Un būt sievietei šādā vidē prasa dubultu apņēmību.
Tiem, kas Casa del Sol vēro no malas, tā var likties kā arhitektūras neparastība. Taču tās veidotāji redz tajā nākotni. Tā ir māja, kas atklāti rāda gan savu pieticīgo izcelsmi, gan revolucionāro ideju. Vietu, kas uzbūvēta no atkritumiem, bet tajā slēpjas dziļa nozīme.
