Iztēlojieties: jūs rosāties dārzā, noliekat savu mīļāko gredzenu uz soliņa malas, novēršaties uz sekundi… un viss. Gredzena vairs nav
Un kaimiņš aiz žoga jau steidz sniegt “vērtīgus padomus”: “Tā ir žagata, simtprocentīgi! Viņi visu spīdīgo aiznes.” Jūs paskatāties augšup — un tiešām, tur viņa ir. Melnbalta. Aizdomīga. Klikšķina ar knābi. Bet kas, ja… viņai nav nekāda sakara ar to? Noskaidrosim. Nevis uz labu laimi, bet zinātniski. Jo zinātnieki beidzot ir atbildējuši uz jautājumu, kas cilvēci satraucis kopš pirmās pazudušās sudraba karotītes: vai vārnas tiešām čiepj spīdīgas lietas? Bet, lai saprastu, ko un kāpēc vārnas čiepj, vispirms aplūkosim viņu unikālo intelektu.
Žagatas intelekts, kas mulsina
Žagata— putnu pasaules profesors Moriartijs ar diplomu. Vispirms fakts, kas sagrauj visus stereotipus. Žagata ir vienīgais putns pasaulē, kurš spēj atpazīt sevi spogulī. Tas ir ļoti nozīmīgs intelekta rādītājs. Zīdītājiem šāds tests tiek veikts, lai noskaidrotu, vai dzīvniekam ir apziņa. Un šo testu spēj izturēt tikai pērtiķi, delfīni un ziloņi.
Zinātnieki veica eksperimentu: žagatai uz kakla tika pielīmēta spilgta zīme, kuru var redzēt tikai atspulgā. Putns paskatījās spogulī… un mēģināja to noņemt. Nevis knābāt “to dīvaino putnu”, bet gan tieši notīrīt plankumu no sava kakla! Neviens papagailis, neviens krauklis to nespēja. Bet žagata — spēja. Bravo.
Iedomājieties, žagata atpazīst sevi spogulī. Pat es ne vienmēr to spēju! It īpaši no rītiem. Un dažos testos, kas saistīti ar loģiku un uzdevumu risināšanu, žagata uzvedās kā 2–3 gadus veci bērni. Viņu atmiņa — kā kartes ar apskates vietu funkciju un iespēju “atzīmēt kā svarīgu”. Viņas izvieto slepenās noliktavas visā mežā un precīzi atceras, kur kas paslēpts.
Un te parādās īsts intelekts — ja kāds skatās uz viņu brīdī, kad viņa slēpj ēdienu, žagata izveido “viltus” slēptuvi. Izliekas, ka slēpj barību, bet patiesībā to paslēpj citur. Tas ir līmenis: “es zinu, ka tu zini, ka es zinu.” Psiholoģijā to sauc par otrā līmeņa refleksiju. Neviens balodis līdz tam nav aizdomājies. Tas nozīmē, ka viņas spēj manipulēt. Tā nav vienkārša atjautība — tā ir sociālā spēle, līmenī “es apmānīju apmānītāju”. Ir dokumentēts gadījums, kur žagata izdarīja to pašu: meta akmentiņus pudelē, lai tiktu pie peldoša ēdiena. Bez jebkādām fizikas stundām.
Dabīgais inženieris
Žagatas ligzda — tā nav vienkārši omulīga vietiņa kokā, bet īsts forts. Tā ir lodveida ar jumtu un šauru ieeju tikai no dienvidiem (lai būtu siltāk). Un, lai sajauktu pēdas iespējamajiem laupītājiem, žagata var izveidot līdz pat 10 viltus, neapdzīvotu ligzdu pirms apmetas īstajā. Nu ko, “Māja 2” var tikai skaust. Sākumā izveido virkni viltus ligzdu, lai novērstu plēsēju uzmanību no savas nākotnes mājas.
Turklāt žagata ir kā meža trauksmes poga. Ja dzirdat viņas strīdīgo skrējienu — tuvumā ir plēsējs vai cilvēks, kurš pārāk aizrāvies ar medībām. Žagatas pirmās pamana briesmas un brīdina visus apkārtējos. Pat lāci, kurš zina šo viņas īpašību. Un tagad — pie galvenā jautājuma…
Vai tiešām žagatas čiepj spīdīgas lietas
Krauklim neviens neko nepārmet. Jo viņi vienkārši vāc izsmēķus. Atbilde — nē. Vai precīzāk: gandrīz nekad. Pēdējo gadu pētījumi ir sagriezuši otrādi visu, ko mēs uzskatījām par patiesību. Un vienlaikus padarījuši žagatu nevis par putnu ar sliktu slavu, bet gandrīz par gudrāko spalvaino apkaimē. Ja žagata tiešām vāktu mantiņas, viņa jau sen strādātu lombardā. Vai vismaz šovā “Modes spriedums”.
Ekseteras universitātes eksperiments Apvienotajā Karalistē. 64 testi, desmitiem žagatu. Tām tika piedāvāti divu veidu priekšmeti: spīdīgi (folija, alumīnija gredzeni) un neuzkrītoši matēti (papīrīši, plastmasa). Blakus bija ēdiens. Rezultāts? No visiem mēģinājumiem — tikai divas reizes žagatas pieskārās spīdīgam priekšmetam. Un arī tad bez intereses: apgrieza un nometa. Pārējā laikā — pilnīgs ignorējums.
Gluži pretēji, zinātnieki novēroja ko citu: neofobiju. Tā zinātniski sauc bailes no jaunām lietām. Tātad — nē, spīdumi žagatai nevieš sajūsmu. Drīzāk izraisa izbīli. Bet kāpēc tad mēs esam pārliecināti, ka žagata ir zeltlietu garnadzis? Atbilde meklējama ne putna knābī, bet cilvēka galvā. Mīts par sīli-zagli dzīvo pasakās, Rosīni operā, dārza stāstos un folklorā. Un mūsu prāts ir uzbūvēts tā, ka spilgti, reti notikumi paliek atmiņā spēcīgāk.
Lasi vēl: Jaunais vīrs pamet savu vecāko sievu – galvenais kādēļ…
Viens gadījums tūkstošos: žagata aiznesa auskaru. Desmit gadījumi: žagata neko nedarīja. Atmiņā paliks tikai pirmais. Cilvēki atceras, ka žagata aiznesa gredzenu, bet nepamana, kā kaimiņš no dārza aiznesa mangālu. Protams, pie visa vainīga putns. Turklāt žagatas patiešām dažreiz aiznes dīvainas lietas. Bet, kā izrādās, nevis kolekcijai, bet lai tās izpētītu. Vai izmantotu kā būvmateriālu, rotājot ligzdu. Tātad žagata — nav zaglis, bet dabas inženieris ar spalvām. Tāpēc operu “Zagle žagata” var droši pārsaukt par “Piedodiet, sajaucām”.
Ko patiesībā čiepj žagatas un — kāpēc
Žagata — praktisks putns. Ja kaut ko arī nočiepj, tad galvenokārt to, ko var apēst. Vai paslēpt. Vai apēst vēlāk un paslēpt pa ceļam. Viņas ēdienkartē ir citu putnu olas un cālēni, kukaiņi, mazi grauzēji, ogas, rieksti. Ļoti iecienījušas čiept kaulus no suņu bļodām — tos uztver kā kalcija avotu. Un žagata nav impulsīva — viņa domā stratēģiski. Tas nav bezprātīgs “urrā, ēdiens!” — viņa patiešām plāno. Redz, kur baro suni, nogaida, līdz tas novēršas, un tikai tad veic uzbrukumu. Rīkojas kā dabas specvienība.
Pavasarī, ligzdošanas laikā, viņas pārbauda krūmus, parkus, balkonus — jebkuru vietu, kur varētu būt putnu olas. Tā ir daļa no viņu izdzīvošanas stratēģijas. Iespaidīgi? Ornitologam — jā. Lakstīgalai — nē. Žagata — gudrs, sociāls putns ar īstu putnu personību. Un tagad, kad to zināt, nākamreiz jūs vairs neteiksiet: “žagata aiznesa gredzenu.” Jūs teiksiet: “Nu, ja nu vienīgi viņa nolēma pajokot.
Vai novērst manu uzmanību, lai apēstu kotleti.” Putnu personība — tēls no animācijas seriāla “Riks un Mortijs”. Esmu pārliecināts, ka tas veidots pēc viedas žagatas parauga. Un varbūt jūs vienkārši pacelsiet galvu, ieraudzīsiet viņu uz zara — un pasmaidīsiet. Jo tagad zināt: jūsu priekšā nav garnadze, bet spalvains ģēnijs. Mazliet nekaunīgs. Ļoti attapīgs. Un pilnīgi nepelnīti apmelots.
