Mēs ar vīru nodzīvojām kopā 35 gadus. Man ir 55, viņam 57. Šo gadu laikā mums piedzima dēls un divas brīnišķīgas meitas. No malas mūsu laulība šķita ideāla, taču patiesībā viss bija citādi.
Vīrs strādāja neregulāri — pārsvarā palīdzot draugam ar automašīnām. Pārējo laiku viņš pavadīja mājās, sekojot līdzi ziņām un bieži komentējot notiekošo — gan valstī, gan kaimiņu dzīvē, gan mājas ikdienā.
Šie komentāri man kļuva par ikdienu, es tos vairs neuztvēru nopietni.
Pēc 35 kopā pavadītiem gadiem viņš aizgāja pie citas, daudz jaunākas sievietes. Tas lika man dziļi pārdomāt savu dzīvi… un tieši tas kļuva par pagrieziena punktu jaunam sākumam.👇
Lai gan bija grūti, es ātri sapratu, ka viņa aiziešana kļuva par jauna sākuma iespēju.
Tagad esmu viena. Precīzāk – brīva. Man labi bez attiecībām, un es pat nedomāju par jaunu attiecību veidošanu. Beidzot es sapratu svarīgāko: laulībā es pārāk daudz uzmanības veltīju citiem, bet ne sev.
Es dzīvoju vīra un bērnu dēļ, aizmirstot par sevi. Tagad saprotu, ka attiecībās svarīgi rūpēties ne tikai par otru, bet arī par sevi.
Šogad skudras apēda pusi no zemeņu ražas siltumnīcās līdz es uzzināju kā no tām atbrīvoties
Gadu gaitā vīrs bija pieradis, ka es vienmēr rūpējos par viņu, un to uzskatīja par pašsaprotamu. Tomēr, kad man bija nepieciešams viņa atbalsts, viņš zaudēja interesi par manu pašsajūtu, bet prasības nemazinājās.
Pēc šķiršanās manas meitas kļuva par manu atbalstu. Viņas man atgādināja, ka dzīve turpinās! Tagad man ir vairāk laika sev. Es iemācījos baudīt dzīvi un sapratu, ka varu būt laimīga arī bez vīra.
4 vecāku rīcības, kas attālina pieaugušos bērnus — bieži tās notiek neapzināti
Man bija skaidrs: nekad vīram nepiedoššu un neuzņemšu viņu atpakaļ.
Manuprāt, mana izvēle bija pareiza — es izvēlējos sevi un savu mieru. Dzīve turpinās, un es esmu pateicīga par to, kas man tagad ir. Bet katra situācija ir unikāla, un katrs no mums rīkojas pēc savām sajūtām un pieredzes.
Ko jūs domājat par manu stāstu? Vai jūs rīkotos tāpat vai citādāk? Dalieties ar saviem viedokļiem komentāros!
