Zēns teica ko tādu, kas lika visiem apstāties. Neviens tam neticēja, līdz atklājās patiesība.
Maija sākumā cilvēki sāka ievērot zēnu kapsētā. Apmēram desmit gadus vecs, viņš katru dienu atnāca pie viena kapa, apsēdās pie tā un ilgi sēdēja klusumā. Bet reizēm viņš pacēla galvu pret debesīm un teica:
— Viņa vēl ir dzīva… Viņas šeit nav.
Apmeklētāji raudzījās uz zēnu ar līdzjūtību. Visi domāja vienu — viņam vēl grūti pieņemt notikušo. Varbūt ar laiku viņš sapratīs, ka mammas vairs nav…
Pagāja nedēļa. Tad vēl viena. Un zēns joprojām nāca. Katru dienu. Jebkuros laikapstākļos.
Kapsētas pārzinis, sadzirdot zēna vārdus, sāka domāt. Viņš pieņēma lēmumu un izsauca likumsargus.
Ieradās jauns likumsargs, kas piegāja pie zēna, paskatījās viņam acīs un klusi pateica:
– Sveiks.
Zēns nopūtās un paskatījās uz viņu ar nopietnu skatienu. — Vai jūs zināt, kā saprast, vai kāds vēl ir dzīvs? — viņš jautāja. Likumsargs klusēja, pārdomādams.
— Nē… Tas nav tas, par ko bērnam vajadzētu domāt.
— Viņi teica, ka mamma aizmiga pie stūres. Bet viņa nekad nejuta nogurumu. Nekad! — zēns klusi sacīja. — Un man neatļāva ar viņu atvadīties…
Likumsargs paskatījās uz kapa vietu. Zeme… Tā nebija iegruvusi, bija svaiga. Blakus gulēja lāpsta… Turpinājums 👇👇
— Kas to teica?
— Cilvēki, pie kuriem viņa strādāja. Puisis ar zelta gredzenu… un sieviete ar smaidu. Viņa pat tad smaida, kad ir neapmierināta.
— Vai tu zini viņu vārdus?
Zēns nosauca. Virsnieks pierakstīja. Bija kaut kas viņa balsī, kas lika jaunajam virsniekam neaizmirst šo sarunu un nodot to priekšniekam.
