Vecāki bieži cer, ka saikne ar bērniem saglabāsies arī tad, kad viņi pieaugs. Taču laika gaitā attiecības var mainīties — un tas ir daļēji dabisks process.
Jūs vienmēr esat centušies būt vislabākie vecāki, devāt bērnam visu, ko spējāt. Taču ir lietas, ko daudzi turpina darīt arī tad, kad bērns jau ir pieaudzis — neapzinoties, cik ļoti tas var traucēt. Apskatīsim, kāpēc tas notiek.
1. Rūpes, kas pārvēršas par kontroli
Vecāki bieži vēlas bērniem nodrošināt stabilu pamatu dzīvei — drošību, labklājību un atbalstu. Taču, ja rūpes kļūst pārāk intensīvas, tās var tikt uztvertas nevis kā palīdzība, bet kā vēlme kontrolēt.
Kad pieaugušam dēlam vai meitai sāk sniegt padomus par attiecībām, finansēm vai karjeras izvēli, tas vairs ne vienmēr tiek uztverts kā atbalsts. Frāzes, piemēram, „Kāpēc tu tērē naudu šādām lietām?” vai „Tu atkal atnāci vēlu” var izklausīties kā rūpes, taču bieži tiek uztvertas kā iejaukšanās personīgajā telpā.
Rezultāts? Pieaugušais bērns izjūt vēlmi distancēties, saglabāt savu telpu un neatkarību. Pat ja vecāki vadās pēc labākajiem nodomiem, tas var radīt pretēju iespaidu.
Atbalsts nenozīmē pastāvīgu padomu vai norādījumu sniegšanu. Pieaugušam cilvēkam ir svarīgi pašam piedzīvot, izvēlēties un mācīties no savas pieredzes. Vērtīgi ir būt līdzās — bet ļaut darboties pašam.
2. Personīgo robežu neievērošana
Daudzi vecāki, it īpaši tie, kas pieraduši būt klāt bērna ikdienā, nepamana, ka ar laiku bērnam kļūst nepieciešama sava personiskā telpa. Neaicinātas vizītes, bieži zvani pat bez īpaša iemesla un gaidas pēc pastāvīgas uzmanības var radīt nepatiku.
Ja jūsu pieaugušais bērns sācis izvairīties no sarunām, kļuvis auksts un atturīgs, visticamāk, jūs pārkāpjat viņa personiskās robežas.
Piemēram, ierasties pie bērniem bez iepriekšējas paziņošanas vien tāpēc, ka „mēs taču esam ģimene”. Taču pieaugušie bērni ir neatkarīgas personības, un viņu mājas nav jūsu mājas turpinājums.
Ieteikumi:
iepriekš vienoties par vizītēm;
cienīt viņu laiku un plānus;
nepieprasīt vairāk, nekā viņi ir gatavi dot.
Novērtējiet katru tikšanos, bet nepārvērtiet to par pienākumu. Jo vairāk cieņas — jo stiprākas saiknes.
3.Pārmērīgas cerības un pārāk lielas prasības
«Kad būs kāzas?» un «Kad mazbērni?» — šķietami nevainīgi jautājumi, kas patiesībā var aizskart. Vecāki dažkārt aizmirst, ka viņu bērni ir atsevišķas personības ar savu dzīves tempu. Kāds nesteidzas apprecēties, kāds nevēlas bērnus, bet kāds vēl vienkārši nav tam gatavs.
Kad cerības pārvēršas par norādījumiem vai nepārtrauktiem atgādinājumiem, bērns sāk justies vainīgs. Visbeidzot viņš atsvešinās, lai izvairītos no nākamā „padoma”.
