Gribu ar jums padalīties ar vienu padomu — nemeklējiet vīrieti tikai tāpēc, lai kļūtu laimīgas. Jūs varat vaicāt, kāpēc es to nesaku vīriešu auditorijai? Man šķiet, ka šajā blogā ir daudz vientuļu sieviešu, kas atstāj komentārus, un varbūt mans pieredzes stāsts un pārdomas palīdzēs kādai no jums izvairīties no liekām kļūdām.
Ilgu laiku šķita, ka laime nāk no ārpuses — bieži vien kā ideja par ideālu partneri. Gudru, atbalstošu un izlēmīgu. Tādu, kurš palīdz pieņemt lēmumus, sniedz drošību un piepilda ikdienu ar siltumu.
Dažādos dzīves posmos šķiet, ka laime slēpjas ārējos apstākļos — reizēm pat domājam, ka tā atrodama kāda cita cilvēka dzīvē, lēmumos vai rūpēs. Nereti šī pārliecība saglabājas arī tad, kad gadiem ejot jau pašiem būtu jākļūst par savu ceļu gājējiem.
Man bijušas divas ļoti atšķirīgas laulības. Pirmā — spilgta, bet neilga. Mēs bijām jauni, ar dažādām gaidām un maz pieredzes, kā tās savienot. Tajā laikā bija daudz priecīgu brīžu, taču trūka izpratnes un pacietības, lai attiecības noturētu ilgtermiņā.
Otrā laulība ilga daudzu gadu garumā un ārēji šķita līdzsvarota. Viņš bija sirsnīgs, atbildīgs cilvēks un gādīgs tēvs. Mūsu kopdzīvē valdīja miers un savstarpēja cieņa. Un tomēr, dziļi sevī es dažkārt sajutu vieglu ilgu — tādu, ko grūti noformulēt vārdos. Tā bija kā klusa atbilde uz cerībām, kuras laika gaitā bija palikušas nemanītas.
Manī joprojām bija kaut kas nesakārtots — sajūta, kas neatstāja pilnīgu mieru. Bieži domāju: „Varbūt, ja viņš būtu citādāks…”, „Varbūt, ja viņš saprastu vairāk…” Tā bija mūsu attiecību ikdiena — sieviete un vīrietis, kas mēģināja saprast viens otru.
Pēc divdesmit kopā pavadītiem gadiem mūsu ceļi šķīrās mierpilni — bez pārmetumiem vai skaļiem vārdiem. Tas nebija zaudējums, bet drīzāk klusa sapratne, ka esam kļuvuši par dažādiem cilvēkiem un vairs nesatiekamies tajās cerībās, ko reiz izjutām viens pret otru.
Tukšā, lai gan plašajā dzīvoklī, es nejutu vientulību, drīzāk — dīvainu ziņkāri: ko tagad varu darīt sava labā? Šis vienkāršais jautājums ātri ieguva vietu manās domās un sāka lēnām augt, it kā maigs dzinums, kas mudina meklēt jaunas iespējas.
Vīrietis, ar kuru es tikos, nespēja dot to, ko meklēju. Jutu tukšumu un sapratu vienu — kāds blakus būt var, bet tam jābūt īstajam, ne tam, kas jau aizgājis. Meklējot atbildes, atradu teikumu, kas mani pamudināja domāt citādi: «Domāt, ka kāds cits var padarīt tevi laimīgu vai nelaimīgu — tas ir vienkārši smieklīgi.» (Buda)
Šis teikums manī atsaucās kā kluss atgādinājums. Pārlasot to vēlreiz, sajutu vieglumu. It kā daļa no spriedzes, ko neviļus biju saistījusi ar citiem, pamazām atkāptos. Un es pirmo reizi pa īstam aptvēru — iekšējs līdzsvars un piepildījums sākas mūsos pašos.
Cik gan es biju bērnišķīga, cik nepareizi bija prasīt laimi no citiem, nedodot to pašai sev.
Tā sākās jauna dzīve — dzīve pēc saviem noteikumiem, mācoties būt pati sev, nevis dzīvot citu gaidās.
Protams, problēmas bija. Taču es iemācījos nevis gaidīt palīdzību no citiem, bet risināt tās pati. Pat ja reizēm apjuku, aizmirsu savus principus vai atkārtoju vecas kļūdas, vienmēr atcerējos to citātu: — «Smieklīgi». Smieklīgi, jo sapratu, ka laime nav ārējā atbalstā, bet gan sevī pašā.
Dzīvot vienai nenozīmē būt vientuļai. Tas nozīmē būt pilnvērtīgai, saprast, ka dzīvības avots ir iekšpusē. Šī apziņa — īsta pieaugšana, lai gan iestājusies ar aizkavēšanos, bet tā ir atnākusi. Un tas ir mans uzvaras brīdis.
Tāpēc es visiem saku: nav jās meklē glābējs. Ne vīrietī, ne citā cilvēkā. Laime ir tevī pašā. Varbūt tas izklausās dīvaini, bet tā ir patiesība. Sievietes īpaši mēdz būt pakļautas ilūzijām, domājot, ka vīrietis ir ceļš uz laimi. Taču patiesībā tas ir muļķīgums. Atrast vai paturēt vīrieti laimei — tas nav īstais ceļš.
Vai tas ir pareizi? Izlemiet paši. Izvēle ir jūsu rokās.
