Kad atgriezos mājās, sastapu tur savu vīru kopā ar viņa mīļāko. Biju domājusi, ka viņš vismaz mēģinās atvainoties, taču tā vietā viņš izmeta manas lietas ārā pagalmā un paziņoja, ka mani pamet.
“Šī māja pieder manam vectēvam, nevis tev. Savāc savas mantas un pazūdi,” — viņš pateica, bet viņa mīļākā tikai stāvēja blakus un smējās. Taču kurš gan būtu domājis, ka tieši viņš pats drīz vien paliks bez pajumtes?
Es vienkārši krāmēju savas mantas, kad pie mājas pēkšņi apstājās melna mašīna. Vīra sejā acumirklī pazuda smaids.
Turpinājums ⬇️
Pēc pieciem gadiem laulībā man šķita, ka zinu Lauri no galvas. Es biju pieradusi pie viņa vēsuma, nevērības un “sevis meklējumiem” caur luksusa auto un treniņiem bez jēgas. Taču izrādījās — es neko vēl nezināju.
Kad ieraudzīju viņu bārā, sēžam kopā ar jaunu meiteni, man šķita, ka tas ir kā slikts sapnis.
Vīrs ar smaidu paziņoja man, ka „viss ir beidzies” — tieši citu cilvēku klātbūtnē, desmitiem acu skatienu priekšā.
Es aizgāju, bet nākamajā rītā nolēmu atgriezties mājās. Cerēju, ka viņš vismaz ļaus man parunāt. Taču tā vietā ieraudzīju savas mantas izsvaidītas pa zālienu kā atkritumus. Lauris stāvēja uz lieveņa kopā ar to pašu meiteni un viltīgi smīnēja.
Kā humāni atbrīvoties no pelēm – vienkārši preventīvi pasākumi pret nevēlamiem grauzējiem
— Šī māja pieder manam vectēvam, nevis tev. Lūdzu, savāc savas mantas un dodies, — viņš teica ar gandarījuma smaidu, nemaz neslēpjot savas sajūtas.
Man nebija nodoma radīt nekādus pārpratumus. Es vienkārši sāku savākt savas lietas un mierīgi izdarīju to, kas bija nepieciešams.
Un te parādījās kungs Stefans — Laura vectēvs. Viņš bija cilvēks ar stingru raksturu, taisnīgs un ļoti turīgs. Visa ģimene no viņa mazliet uzmanās.
Viņš izkāpa no automašīnas, rūpīgi apskatīja māju, pēc tam pārvērsa skatienu uz mani un tad uz Lauri.
