Vakarā, kad negaidīju neko īpašu, saņēmu paziņojumu – kāds bija pārskaitījis uz manu kontu 1000 eiro. Līdz algai vēl bija labs laiciņš, un avansu nesen jau biju saņēmusi. Pirmā doma – vai tiešām vīrs nolēmis mani pārsteigt ar iespaidīgu dāvanu?
— Paldies, saulīt! Es negaidīju tādu pārsteigumu!
— Par ko tu runā?
— Nu, par naudu. Tu taču to pārskaitīji, vai ne?
Ar maigu nopūtu Ilgonis sagrāba telefonu un klusi aizcirt durvis aiz sevis. Viņš pazuda uz brīdi, bet drīz iznāca no guļamistabas un mierīgi teica:
— Droši vien kāda kļūda. Rīt visu noskaidrošu.
— Bet vai tu nebrauc rīt uz galvaspilsētu? Kā tad ar to komandējumu?
— Braukšu vēlāk. Tikai, ja no šī numura zvana, necel klausuli — tas ir jauns krāpšanas triks.
Es pamanīju, ka Ilgonis kļuva īpaši piesardzīgs ar manu telefonu — katru reizi, kad pienāca ziņa, viņš to uzreiz pārbaudīja. Varbūt tas bija greizsirdības dēļ, vai varbūt viņu vienkārši kaut kas satrauca. Bet, kā tur bija, būtība no tā nemainījās.
Es nolēmu šo naudu neiztērēt, bet vienkārši iesaldēt savu bankas kontu.
— Mīļā, kāpēc tu nebrauc pie vecākiem? Tu taču jau sen ilgojies pēc viņiem un ilgi neesi viņus satikusi. Tagad, kad tuvojas svētki, ir lieliska iespēja to izdarīt.
Šī doma mani patiešām pārsteidza, jo zināju, ka Ilgonim nav īsti pa prātam, ka es braucu pie vecākiem. Viņš vienmēr bija nedaudz satraukts, baidoties, ka tur mani varētu pārliecināt šķirties. Un te pēkšņi – tik negaidīts piedāvājums! Pat apsolīja nopirkt biļeti.
No rīta mani pamodināja īsziņa no numura, kuru nekad nebiju saglabājusi — un, jā, šoreiz numurs pat bija redzams.
…
“Sveika! Esmu Gita – tava vīra slepenā mīlestība. Ilgonis jau teica, ka tev ir savdabīgs humors, bet tieši es tev iedevām naudu. Domāju, ka tagad beidzot viss kļūs skaidrs – tāds neliels plusiņš no manis. Varbūt lieki tērēju gan laiku, gan naudu, bet nu ko – dzīve ir dzīve. Atlaid viņu vaļā – viņš mīl tikai mani.”
P.S. Priecīgus svētkus!
Un trīs smejošās emocijzīmes beigās.
Sākumā man likās – vai nu joks, vai kārtējā mūsdienu krāpšana. Bet, kamēr Ilgonis bija dušā, es slepeni paķēru viņa telefonu un uzmeklēju kontaktus. Un tur – aha! Tā bija viņa mīļākā, kura gandrīz gadu aiz muguras rīkoja slepenas tikšanās. Visi tie “sapulces”, komandējumi un darba aizkavēšanās izrādījās tikai maska.
Pārsteigums bija liels – uzticējos viņam vairāk, nekā vajadzēja. Izņēmu no skapja koferi, bet iemetot mantas tajā, vairs neslēpu savu neapmierinātību – tās vienkārši pakritu pa kājām. Ilgonis centās taisnoties ar smieklīgām atrunām, bet es biju nolēmusi tās neklausīties. Par laimi, dzīvoklis piederēja maniem vecākiem, un viņam nebija te nekādu tiesību. Noslēgumā atdevu viņam tos pašus 1000 eiro – lai paliek viņam kā piemiņa.
Beigu beigās visvērtīgākais dāvinājums man izrādījās… mūsu šķiršanās.
Beigu beigās es sapratu, ka dažreiz visvērtīgākā dāvana, ko varam saņemt, ir brīvība un iespēja sākt no jauna. Vai es rīkojos pareizi? Dalies komentāros — ļoti gribu dzirdēt tavu viedokli!
