“Es 80 gados sapratu, kāpēc ir vērts dzīvot”: mūžsenas gudrības no 80+ vecuma

Dīvainā kārtā, reizēm šķiet, ka sabiedrība mūs mudina dzīvot pārāk strauji — dzīties pēc panākumiem, izcilības un bagātības, bieži vien aizmirstot par vienkāršu cilvēciski mierīgu dzīvi.

Mēs tiekam mācīti tiekties augstu, bet reti tiek runāts par to, cik svarīgi ir saglabāt iekšējo līdzsvaru un veselību. Jo par visu nākas maksāt.

Jautājums tikai — kāda ir šīs steigas patiesā cena?

Šobrīd esmu pilsētā, kuru vēl nepazīstu. Taču katru dienu cenšos doties pastaigā — pa parkiem, gar krastmalu, klusām ielām. No rīta dodos pie upes, apsēžos uz soliņa un vienkārši vēroju.

Dažkārt klausos mūziku vai podkāstus, pierakstu domas kladē. Tas viss palīdz būt šeit un tagad.

Šorīt man blakus apsēdās kāds gados vecāks kungs. Viņš pieklājīgi piegāja un pajautāja: “Vai drīkstu šeit nedaudz atpūsties? Kājas vairs neklausa.” Protams, atteikt neiedomājos.

Man vienmēr ir bijusi cieņa pret sarunām ar vecāka gadagājuma cilvēkiem — tajās bieži skan patiesa dzīves gudrība, reizēm pat ļoti pārsteidzoša.

Sākām sarunāties. Pastāstīju, ka esmu atbraucis no ziemeļiem — tur vēl sniegs, bet šeit silts, pat neierasti. Viņš izrādījās arī nemaz nav vietējais — dēls viņu pārcēlis šurp pirms gada.

Parunājām par laiku, par veselību. Pajautāju, cik viņam gadu — izrādījās, 81. Saruna pamazām ievirzījās dabas tēmās. Es dalījos stāstos par savām ceļojumu pieredzēm — kā reiz biju pie bākas pie jūras. Viņš atcerējās jaunību, kad 60. gados kalpojis bākā un gājis jūrā.

Tēmas sakrita, un saruna aizritēja viegli un dabiski. Es stāstīju par jūras krastu, kur ziemā vējš nes sāļo smaržu līdz mājām, viņš — par zveju, vētrām, miglu un klusumu, kas apņem jūrnieku naktīs.

Man tagad ir 58, viņam — 81. Bet viņš joprojām žirgts, stalta stāja, skaidrs skatiens. Avīze rokās, domas sakārtotas, valoda – precīza un rāma. Mūsu saruna plūda dabiski, nemanot pārejot no vienas tēmas pie nākamās. Viņš prata klausīties un izteikties ar mierīgu pārliecību.

Redzams — dzīves pieredze viņā nav nospiedusi smagumu, bet devusi skaidrību. Katra viņa doma bija kā rūpīgi izsvērta mozaīkas daļiņa – ar savu vietu un nozīmi.

Sen nebiju runājis ar kādu tik ieinteresētu, prātīgu un iekšēji bagātu cilvēku. Mēs pavadījām kopā vairāk nekā divas stundas, un tās aizlidoja nemanot — kā mirklis klusā, viedā sapratnē.

Sarunas noslēgumā es viņam pajautāju:
— Kā jūs domājat — kāda ir dzīves jēga?

 

Viņš ilgi klusēja. Paskatījās tālumā, it kā klausītos sevī. Un tad mierīgi atbildēja:

Šķir otru lapu, lai lasītu turpinājumu….