Mīlestība dažkārt ieplūst dzīvē kā pavasara vētra. Tā netrāpa durvīs, neprasa atļauju, nepārbauda pasi. Vienkārši parādās. Nejauša tikšanās, neaptverams skatiena mirklis, garāmejoša frāze — un kaut kas iekšā mainās..
Pēc tam tevi pārņem: vēstules, zvani, slepenas tikšanās. Un tu vairs neesi savā dzīvē. Tu esi svešā — kā ēna, kā „cita”.
Runā, ka mīlas trijstūris ir tēlains jēdziens. Tomēr tas nav tikai simbols — tā ir dzīves pieredze ar savām grūtībām. Filmu stāstos šādi notikumi var šķist skaisti un romantiski, bet dzīvē tas ir vairāk par ilgstošu iekšēju neizpratni. Tu jūti, ka esi nodevusi gan kādu citu, gan sevi, un to nav viegli atstāt aiz muguras.
Kā teica Jungs: «Mēs ne tik daudz pievēršam uzmanību pašām problēmām, cik to nozīmei.» Šeit tas nav tikai par šķiršanos vai aizliegumiem, bet par to, kāds tu esi šajās attiecībās. Tu neesi izvēle. Tu esi pārtraukums, patvērums, pagaidu variants.
Karma nav maģija, tā ir dziļa cēloņsakarība
Var atslēgties no ezotērikas un uzskatīt to par muļķībām. Taču dzīvē it kā pastāv atmiņa — ne kā sods, bet kā noteiktas likumsakarības. Tu ieej svešā teritorijā, un pēkšņi spēle notiek pēc citiem noteikumiem un ar svešu rezultātu.
Sākumā izmaiņas nav acīmredzamas. Taču ar laiku var rasties dažādas pārmaiņas — piemēram, izmaiņas darbā vai attiecībās, kas šķiet notikt bez īpaša iemesla. Kā ja iekšējais līdzsvars būtu mainījies, un lietas sāk virzīties citādi nekā iepriekš.
Senā gudrība saka: «Katram atlīdzinās pēc viņa darbiem.» Tā nav brīdinājums, bet vienkārša patiesība — iejaucoties cita liktenī, var ietekmēt arī savu.
Kāpēc šādas attiecības ir tik izsmeļošas?
Speciālisti runā par emocionālās enerģijas trūkumu, bet ezotēriķi — par enerģētiskā līdzsvara izjaukumu. Abi jēdzieni apraksta to pašu: spēki izsīkst, un uzmanība tiek veltīta gaidīšanai, satraukumam un vainas apziņai.
Jā, it kā ir kontakts — zvani, tikšanās, apskāvieni. Bet viss tas ir kā īrētā dzīvoklī. Ne skaļi, ne īsti patiesi. Neviens vārds nav izteikts pilnā balsī, nav arī nākotnes plānu. Jo viss tas nav tavējais. Tikai pagaidu. Svešs.
Saikne ar cilvēku, kas nav brīvs, ir kā parole, kas neder tavām durvīm. Viņš var būt maigs un rūpīgs, bet iekšā mīt nemiers — viņš aizies. Jo sākotnēji viņš nav domāts tev.
Bet ja tā ir mīlestība?
Reizēm šķiet, ka, neskatoties uz visu, tā ir likteņa zīme. Tā gadās. Taču liktenis nav „piezvanišu vēlāk, kad viņa jau gulēs.” Patiesa mīlestība neslēpjas. Tā var būt sarežģīta, bet vienmēr tajā ir cerība un gaisma.
Raineru Mariju Rilki reiz teica: «Mīlestība ir tad, kad viens cilvēks sargā otra vientulību.» Īstā mīlestība balstās uz uzticību un atklātību. Ja tā sākas ar noslēpumiem, tā biežāk ir atkarība vai mēģinājums izvairīties no vientulības, pieķeroties kādam.
Bet kā ar likteņiem?
Šeit nav runa par mistiku. Tomēr zaudējumi un pārmaiņas atstāj ietekmi — tas ir enerģijas nospiedums. Telpas atmiņa.
Paskaties sievietes acīs, kas palikusi viena ar mazu bērnu pēc grūtā perioda. Tur ir dziļas pārdomas un pieredze, kas paliek ilgtermiņā. Šī pieredze ietekmē viņu arī nākotnē, pat ja viņa to neizpauž tieši.
Freids rakstīja: «Viss, kas apspiests, reiz atgriežas kā liktenis.» Jebkurš stāsts, kas balstīts uz nesaskaņām vai iekšēju spriedzi, laika gaitā ietekmē arī tā radītāju — klusi, bet nepārtraukti.
Kas paliek pēc tam?
Tomer tas vēl nav viss…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
Tevi noteikti interesēs
- Pensija zem 200 eiro, bet rēķini aug kā sēnes pēc lietus — kā lai samaksāju rēķinusby Rinalds Bergmanis
- Bietes nav nepieciešams vārīt, jo parādīšu kā tās gatavo restorānos – daudz vienkāršāk un arī garšo labākby Ļena Sokolova
- Rožu selekcionāra padoms: lai rozes ziedētu krāšņi un tām veidotos ziedpumpuri, ir jāizdara tikai viena lietaby Laura Andersone