Nesen sasniedzu 60 gadu vecumu, un pēdējā laikā bieži izjūtu vientulību. Ar vīru dzīves ceļi sen jau šķīrušies, bet mans dēls tagad dzīvo ārzemēs.
— Nu, atrodi taču kādu! — draudzene mani nemitīgi iedrošina.
— Bet kur lai es vispār viņus atrodu? Turklāt manā vecumā lielākā daļa vīriešu ir saguruši un nomākti. Viņiem ne jau attiecības vajadzīgas — drīzāk aprūpētāja!
— Tad kāpēc gan nemēģini ar kādu jaunāku? Tu taču joprojām izskaties lieliski!
Tā manā dzīvē ienāca vīrietis — 45 gadus vecs, nesen šķīries un brīvs. Mēs sākām tikties, un drīz vien viņš pārcēlās pie manis. Tikai vēlāk sapratu, kas viņam patiesībā bija padomā.
Dalos ar savu sarežģīto pieredzi 👇
No pirmā vīra šķīros jau sen. Viņš nespēja noturēt darbu, izšķērdēja manus ienākumus grādīgajiem dzērieniem, un bieži vien mājās pazuda kāda manta. Ilgu laiku es to visu piecietu.
Līdz vienā brīdī man pietika. Es sakrāmēju viņa lietas, noliku tās pie durvīm un aizvēru tās — uz visiem laikiem. Tas bija kā elpot no jauna. Pēc tam manā dzīvē vēl parādījās vīrieši, uzmanības netrūka, bet nevienam vairs neatļāvu pietuvoties pārāk tuvu.
Pēdējie četri gadi bija īpaši smagi. Mans dēls devās uz Kanādu strādāt un vēlāk izlēma tur arī palikt. Es, protams, priecājos par viņu, bet pašai vairs nebija spēka mainīt ne valsti, ne paradumus, ne dzīvi no jauna…
— Nu iepazīsties beidzot ar kādu! — mani neatlaidīgi skubināja draudzene.
— Bet kur tad tādus lai atrod? Tie, kas manā vecumā, visi noguruši, nomākti… viņiem vajag nevis sievieti, bet kādu, kas viņus aprūpē!
— Tad paskaties jaunākā virzienā! Tu taču vēl joprojām izskaties brīnišķīgi!
Es tikai pasmējos, bet viņas vārdi palika manā prātā. Un tad pavisam negaidīti šķita, ka liktenis pats spertu soli pretī.
Katru dienu, ejot garām mājai, ievēroju vīrieti ar suni. Viņš bija garš, staltas miesasbūves, ar sudrabotu nokrāsu matos. Sākumā vien apmainījāmies skatieniem, pēc tam pāris pieklājības frāzēm… un nemanot Ivars kļuva par neatņemamu manas ikdienas daļu.
Viņam bija 45 gadi, aiz muguras — šķirta laulība, bet meita jau sen dzīvoja patstāvīgi. Sākumā viņš vienkārši atnesa man ziedus, vēlāk aicināja pastaigāties. Es sāku justies dzīva — gluži kā atkal uzziedējusi. Apkārtējie brīnījās, un es arvien biežāk pamanīju skatienus, kuros mijās neizpratne un, iespējams, arī skaudība.
Kad viņš pārcēlās pie manis, tas man pat šķita patīkami. Beidzot atkal bija kāds, par ko rūpēties — ar prieku gatavoju siltas vakariņas, mazgāju un gludināju viņa kreklus. Tas man deva sajūtu, ka esmu vajadzīga.
Taču kādu dienu viņš pateica ko tādu, kas visu izmainīja…
Turpinājumu lasiet tālāk un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
Bet tad kādā dienā viņš pēkšņi teica:
— Varbūt tu varētu izvest manu suni. Tev nenāktu par sliktu pastaiga svaigā gaisā.
— Ejām kopā, — piedāvāju.
— Zini… mums nevajadzētu pārāk bieži rādīties kopā uz ielas.
Tajā brīdī manī kaut kas salūza. It kā kāds būtu uzlējis ledainu ūdeni. Vai viņš kaunās par mani? Vai arī es viņam esmu vienkārši ērta — ēdienam, tīrai mājai, sakārtotai dzīvei?
Tajā pašā vakarā nolēmu: laiks atklāt visas kārtis. Mums bija jāizrunājas.
— Ivar, mājas pienākumi nav tikai mana atbildība. Tu taču vari pats izmazgāt savas drēbes, — sacīju mierīgi, bet noteikti.
Viņš uz mani paskatījās ar izbrīnu, pēc tam pašapmierināti pasmaidīja un atbildēja:
— Tu pati izvēlējies jaunāku vīrieti. Tāpēc tev arī jāmāk viņam izpatikt. Ja ne — kam tu vispār esi vajadzīga?
Es klusēju dažas sekundes. Trīs, precīzi.
— Tev ir pusstunda, lai savāktu savas lietas un pamestu šo dzīvokli.
— Ko? Bet es nevaru! Mana meita jau ir ievākusies manā dzīvoklī kopā ar savu puisi…
— Lieliski! Tad dzīvojiet visi kopā. Tur.
Es aizvēru durvis ar vieglu skumju, bet bez dusmām vai nožēlas. Vai tiešām vēl ir iespējams satikt kādu, kurš mīl patiesi?
Vecums nav šķērslis laimei, bet attiecībās būtiskākā vērtība ir savstarpēja cieņa un vienlīdzīga partnerība. Labāk būt vienatnē nekā kopā ar kādu, kurš saredz tevi tikai kā ērtību.
Kā jūs skatāties uz šo situāciju? Vai, jūsuprāt, es pieņēmu pareizu lēmumu, pārtraucot attiecības, kurās trūka savstarpējas cieņas? Un vai vecums tiešām ietekmē iespējas atrast īstu, patiesu mīlestību? Labprāt dzirdētu jūsu domas un pieredzi!
