Annas un Antona stāsts aizsākās skolas gados. Tā bija jaunības mīlestība, kas, kā tas bieži notiek, ar laiku aizvirzījās katram savā virzienā. Anja izveidoja ģimeni, viņai piedzima dēls, bet dzīve izvērtās citādi, nekā cerēts..
Antons šajā laikā palika viens, taču viņa sirds vienmēr bija gaidās.
Pēc gadiem viņi satikās no jauna un izlēma būt kopā. Viņi apprecējās, uzcēla māju laukos, audzināja bērnus un kopā veidoja vienkāršu, bet sirsnīgu dzīvi. Tas bija laiks, kurā valdīja saskaņa, darbs un ģimenes tuvums.
Taču kādā brīdī Annas veselība sāka pievilt. Pēc speciālistu pārbaudēm kļuva skaidrs, ka priekšā būs pārbaudījumu pilns ceļš. Diemžēl laiks bija ierobežots.
Pēc Annas aiziešanas Antons palika viens ar sešiem bērniem. Sākumā viņam bija grūti atrast spēku turpināt, jo līdz ar sievas zaudējumu šķita, ka zudusi arī dzīves jēga. Taču pamazām viņš saprata – bērni ir visskaistākā daļa, kas palikusi no viņu kopīgā ceļa. Viņiem vajadzēja viņa klātbūtni, mīlestību un stipro plecu.
Antonam palīdzēja arī bērnu vecvecāki – ikdienā bija jāapvieno gan rūpes par bērniem, gan darbs.
Kādu dienu viņš sociālajā tīklā iepazinās ar sievieti vārdā Ludmila. Viņu ieinteresēja Antona dzīves stāsts, un pēc kāda laika viņi sāka sarakstīties. Vēlāk notika arī tikšanās klātienē, un viņu komunikācija kļuva ciešāka.
Laika gaitā viņi izlēma apvienot dzīves un izveidoja kopīgu ģimeni. Tagad viņi audzina bērnus kopā un cenšas veidot mierīgu un saskaņotu ikdienu.
Tagad viņu ģimenē aug jau desmit bērni – viens ir viņu kopīgais bērns, bet pārējie adoptēti no bērnu nama.
