Vitālijam nepatika būt sabiedrībā. Viņš uzskatīja, ka laipnība ir vājuma pazīme. Tāpēc Vitālijs bija noslēdzies
Piekāris zīmi “slēgts uz visiem laikiem” un… bija. Vienkārši bija. Bijušais darbmācības skolotājs, pieauguša dēla tēvs, kurš dzīvo citā pilsētā. Nakts sargs daudzdzīvokļu mājas apsaimniekošanas biedrībā. Atslēgas, lukturītis, veca jaka – tas viss viņam bija vajadzīgs. Un vēl klusums apkārt un domas, kas gadu gaitā vientulībā bija kļuvušas par smagiem akmeņiem.
Ceturtdienas rīts sākās kā parasti – ar rūgtu kafiju. Nakts bija nemierīga: trešā stāva iedzīvotāji atkal bija rīkojuši ballīti, un nācās kāpt augšā, klauvēt pie durvīm, brīdināt. Sākumā viņš mēģināja runāt ar cilvēkiem kā cilvēks ar cilvēku. Tipiskā tonī: “Jums taču ir sirdsapziņa, kaimiņi guļ…” Taču ātri saprata: bezjēdzīgi. Neviens nevienu neklausās. Katrs vārās savā sulā. Kā konservu kārba – cieši aizskrūvēta.
— Tādi ir tie cilvēki, — Vitālijs murmināja, velkot kājas pa pagalmu sava kāpņu telpas virzienā.
Ejot garām atkritumu tvertnēm, viņš ierasti saviebās no smakas. Atkritumus izveda neregulāri, īpaši rudenī. Atkal nāksies zvanīt pārvaldniekiem, klausīties solījumus. Bet kāda jēga? Viss atkārtojas kā “Murkšķa dienā”. Un pēkšņi viņš sastinga. Kaut kas sakustējās. Melnajā maisā. Sākumā viņš gribēja iet garām – mazums kas tur? Varbūt žurka… Taču kaut kas viņu apturēja. Smalks, tikko dzirdams pīkstiens.
Vitālijs apjuka. Tad lēnām, it kā piespiežot sevi, piegāja pie konteinera. Uzmanīgi paraustīja maisa malu. Pīkstiens kļuva skaļāks.
— Nu, kas tur tāds? — viņš nomurmināja, uzrunājot pats sevi. Atsēja mezglu — rokas kaut kā neklausīja. Ielūkojās iekšā un zaudēja valodu. Tur bija kucēns. Sīciņš, ar mitru spalvu, nosalis. Tikko dzimis, ar knapi pavērtām acīm. Uz pieres — dīvains balts plankums, līdzīgs zvaigznei.
Nepieļauj šo vienu kļūdu ja vēlies, lai tavas sīpolgalvas izaug lielas
— Tu jau nu gan… — vien spēja izdvest Vitālijs.
Kucēns skatījās uz viņu ar tām savām pavērtajām acīm – uzticīgi. It kā teiktu: “Nu ko, cilvēk? Izlem. Kas ar mani būs.”
— Tu ko, vecumdienās par dzīvnieku aizstāvi kļūsi? — viņš jautāja pats sev. — Pavisam jau? Ej mājās, tev jāguļ. Bet neaizgāja. Un kucēns, sajutis cilvēka roku siltumu, pielipa pie plaukstas un apklusa.
Nu, vecīt. Vienkārši noliec viņu atpakaļ un ej. Tu nevienam neko neesi parādā. Kāds viņu atstāja – tātad tā bija jādara. Tas nav tavs darbs… Un tad, it kā spītējot visām šīm domām, viņš uzmanīgi ielika kucēnu jakas iekšējā kabatā un steidzīgi devās uz kāpņu telpu. Ātri, it kā baidītos pārdomāt. Un kaut kur dziļi iekšā, zem rūgtuma un noguruma slāņiem, kaut kas sakustējās. Mazs, silts.
Vitālijs nezināja, ka šis mirklis — ir viņa atgriešanās punkts. Ka šis pīkstiens, šīs acis, šis baltums uz pieres zvaigznes formā izmainīs visu. Absolūti visu.
Nepieprasītais kaimiņš
Mājās Vitālijs bija apjucis. Viņš skatījās uz sīko radībiņu, kas drebēja uz viņa dīvāna, un saprata — viņam nav ne jausmas, ko darīt tālāk.
— Nu, un ko lai es tagad ar tevi iesāku? — viņš nopūtās, kasot pakausi.
Kucēns, it kā saprastu situāciju pīkstēja un mēģināja piecelties uz ķepiņām. Neveiksmīgi.
— Piens. Droši vien tev vajag pienu?
Vitālijs atvēra ledusskapi — tukšs, kā viņa dvēsele pēdējos gados. Tikai burka kabaču ikru un pāris olu.
— Nu tā…., — viņš sajuta pirmo neziņu. — Ar ko lai tevi baro?
Bet izvēles nebija. Nācās ietīt segā kucēnu un doties uz visu diennakti atvērto veikalu ap stūri. Tur vienmēr kāds staigā apkārt – kāds noteikti paņems.
— Vitālij, sveiki! — Zanda caururbjošā balss pārsteidza viņu kāpņu telpā. Kucēns, paslēpts zem jakas, apklusa, it kā zinādams.
— Labrīt, Zanda, — Vitālijs izspieda no sevis, domājot tikai par vienu — tikt garām.
— Kas tas jums tur? — viņas acis gandrīz izurbās caur viņa jaku. — Tik tiešām?.. Suns?!
— Tas ir uz laiku, — Vitālijs sajuta, kā sarkst kā puika, pieķerts ābolu čiepšanā. — Es vienkārši…
— Tas nozīmē, atkal visur suņu spalvas pa kāpņu telpu! — noteica kaimiņiene tik skaļi, ka augšā atskanēja.
Lasi vēl: Dārgākais suns pasaulē un daži fakti par to
Visa šī aina bija tik absurda, ka Vitālijs pat nespēja atrast atbildi.
— Ja ieraudzīšu kaut vienu spalvu… ! — Zanda izmeta un pazuda aiz savām durvīm.
Vitālijs lēnām izelpoja. Brīnišķīgs sākums.
Negaidīta palīdzība
— Vitālij, uzgaidiet!
Viņš jau bija pie izejas no kāpņu telpas, kad atskatījās. Uz kāpnēm stāvēja Olga no dzīvokļa pretī — apmēram sešdesmit gadus veca sieviete, ar laipnām acīm un vienmēr ietinusies šallē, pat vasarā.
— Es visu dzirdēju… — viņa pienāca tuvāk, pazeminot balsi. — Parādiet, ko jūs tur slēpjat?
Kaut kas viņas tonī lika Vitālijam uzticēties. Viņš uzmanīgi attaisīja jaku.
— Vai, — teica Olga, — pavisam maziņš!
Viņas acīs bija tik daudz patiesas līdzjūtības, ka Vitālijam nekas neatlika kā ticēt.
— Es nezinu, ko ar viņu darīt, — viņš atzinās.
— Man ir piens mājās, — Olga nočukstēja, skatoties apkārt, it kā dalītos valsts noslēpumā. — Es atnesīšu. Un pudelīte kaķēniem arī vēl ir no pagājušā gada, kad pagalmā bija kaķēni. Tiksiet galā?
Vitālijs tikai pamāja ar galvu, nespēdams pateikties vārdos. Un atgriezās dzīvoklī.
Dēlam drīz 50 un viņš joprojām nav precējies — tagad dzīvo uz manas pensijas rēķina
Dēla zvans
— Tēt? Kāpēc tu zvani tik agri? Kaut kas noticis?
Dēla balss, miegaina un neapmierināta, atsaucās. Kad viņi kļuva tik sveši?
— Igori, piedod… Man vajag padomu.
Vitālijs pats nesaprata, kāpēc piezvanīja. Varbūt vienkārši gribējās dzirdēt pazīstamu balsi. Varbūt cerēja uz atbalstu. Viņš izstāstīja visu uz vienas elpas. Telefonā iestājās klusums.
— Tēt, tu esi kaut ko sajaucis? — beidzot atbildēja dēls. — Tev taču ir sešdesmit divi! Kāds vēl kucēns? Un vispār — tu tikko tiec galā ar savu dzīvi, kur vēl šāda?
— Es vienkārši domāju…
— Atdod viņu kādam. Tu taču zini — tev jau tā ir grūti, kāpēc vēl papildus problēmas? Vitālijs sajuta, kā iekšā kaut kas savelkas. — Labi, Igori. Piedod, ka uzmodināju.
— Tēt, es to ne tā gribēju… — sāka dēls, bet Vitālijs jau bija nospiedis “beigt zvanu”.
Vai dēls pārdomāja, atzvanīja un kas notika ar suni un vīrieša dzīvi uzzināsi lasot tālāk…
Turpinājumu lasi otrajā lapā
