Virs mākoņiem un pat ozona slāņa augstākajos slāņos, virs Dienvidamerikas un Atlantijas okeāna dienvidu daļas, pētnieki jau vairākas desmitgades novēro satraucošu dabas fenomenu — ievērojamu Zemes magnētiskā lauka vājināšanos.
Šo parādību zinātnieki dēvē par Dienvidatlantijas anomāliju, un pēdējos gados tā ir sākusi paplašināties, kā arī mainīt formu, piesaistot arī NASA uzmanību. Zemi pastāvīgi apņem magnētiskais lauks, kas darbojas kā neredzams vairogs, aizsargājot planētu no Saules — lādētām daļiņām, kuras nepārtraukti plūst no mūsu zvaigznes.
Šis aizsargs ir iespējams, pateicoties izkusušās dzelzs plūsmām Zemes ārējā kodolā, dziļi zem zemes garozas. Šīs plūsmas rada elektriskās strāvas, kas ģenerē magnētisko lauku — procesu sauc par ģeodinamo.
Tomēr šis lauks nav viendabīgs. Uz tā stabilitāti ietekmi atstāj dažādi ģeofizikāli faktori. Viens no tiem ir milzīga, blīva iežu struktūra zem Āfrikas kontinenta. Tā kopā ar Zemes magnētiskās ass dabisko slīpumu izraisa reģionus ar ievērojami samazinātu magnētisko intensitāti. Tieši šāda “vājuma zona” arī ir Dienvidatlantijas anomālija.
Šajā teritorijā, kas plešas debesīs starp Dienvidameriku un Āfrikas dienvidiem, Zemes magnētiskais lauks ir ievērojami vājāks nekā citur. NASA šo reģionu bieži dēvē par “bedri” magnētiskajā laukā.
Lasi vēl: Meteorologs Toms Bricis dalās ar biedējošas dabas parādības liecībām, kas šodien bija redzama Zvejniekciemā (+ VIDEO)
Tas nav tikai teorētisks fenomens — tam ir reāla ietekme uz tehnoloģijām. Kad satelīti šķērso šo zonu, tie saskaras ar paaugstinātu kosmiskās radiācijas līmeni, kas var izraisīt ierīču darbības traucējumus: tiek atiestatīti sensori, sabojātas detaļas vai pat pilnībā zaudēti dati.
Satraucošs ir arī nesenais novērojums — kopš 2020. gada anomālija ir sākusi sadalīties divās daļās, katrā no tām izveidojoties savam magnētiskās intensitātes minimumam. Šī tendence norāda uz iespējamu dziļu pārmaiņu procesu Zemes iekšienē, tāpēc NASA ir sākuši šo zonu rūpīgi vērot, analizējot uzkrātos datus.
Šie novērojumi palīdz veidot precīzākus modeļus un paredzēt iespējamos draudus, īpaši satelītu un citu kosmisko tehnoloģiju darbībā. Lai gan Dienvidatlantijas anomālija šobrīd tieši neietekmē cilvēku ikdienu uz Zemes, tomēr tā ir būtisks atgādinājums par mūsu planētas sarežģīto un nepārtraukti mainīgo iekšējo uzbūvi.
