Parasts rīts, parasta ziņu pārraide – tā nodomāja ikviens, kas ieslēdza televizoru. Parastie kadri, pārliecinātā vadītāja ar savu raksturīgo smaidu, mierīgais raidījuma temps. Viss noritēja pēc plāna… līdz notika kaut kas dīvains.
Kādā brīdī vadītāja it kā izgāja no sava tēla – un pārtrauca lasīt no suflatora. Pat operatori studijā sastinga, režisors sastinga, nesaprotot, kas notiek. Ekrāns neaptumšoja. Nekādu reklāmu. Vadītājs turpināja – un šķita, ka visa pasaule tajā brīdī aizturēja elpu. Daži smējās, citi nespēja noticēt savām ausīm, bet vēl citi mēģināja atkārtot dzirdēto.
Tā nebija tikai pārraide – tas bija brīdis, kad realitāte pievīla, un neviens nevarēja paredzēt, kas notiks tālāk. Tiešraide, ko neviens neaizmirsīs: vadītājas paveiktais samulsināja skatītājus. Pēkšņi vadītāja ”sameta mēli”. Un ne tikai samežģījās mēle viņai– viņa steidzās cauri vārdiem ar tādu ātrumu, skaidrību un aizrautību, ka skatītāji nometa pultis un satvēra telefonus: “Vai esat pārliecināti, ka tas nav joks?”
Vārdi lidoja no viņas lūpām kā no datora rakstīti, un viņas seja palika ārkārtīgi nopietna, it kā viņa turpinātu parastu ziņu sižetu. Bet tā nebija kļūme, ne joks, ne sajaukums– tas bija tiešraides, neparedzams brīdis, ko nebija iespējams ignorēt.
Lasi vēl: Trīs sitieni pa koku: senais noslēpums, kas glāba no ļaunas acs pat 20. gadsimtā
Internets samulsinājās. Sociālie tīkli bija piepildīti ar klipiem, mēmēm, diskusijām. Daži nolēma, ka tas ir izcils PR gājiens. Citi – ka viņai bija nervu sabrukums. Bija arī tādi, kas sajūsminājās: “Beidzot kaut kas īsts uz ekrāna!” Un studijā joprojām valdīja klusums. Kolēģi nezināja, kā reaģēt. Režisors neuzdrošinājās dot komandu “Stop”.
