Vēlos padalīties ar savu pieredzi saskarsmē ar “sliktajiem” kokiem. “Sliktums” tiem ir izdomāts, taču kaitējums – reāls
Stādīt kokus ir viegli, kopt – patīkami. Noņemt – grūti, laikietilpīgi un dārgi. Tāpēc pirms stādīt savā īpašumā vismaz šos piecus kokus, ir ļoti rūpīgi jāapdomā. Īpaši, ja zemesgabals ir mazs.
1. Egle. Kāpēc to nevajadzētu stādīt pie mājas
Uzreiz precizēšu, ka nav runa par dekoratīvajiem skujkokiem, kas īpaši selekcionēti ainavas dažādošanai dārzā. Runa ir par “meža” egli – to, kas nāk no meža. Sākumā eglīte ir maza un glīta. Un, ja to nepārtraukti veido, tā aug kā jauka, rotaļīga rotaļlieta – “kā mežā dzimusi eglīte”. Tāpēc mēs arī egli iemīļojam.
Taču pietiek izlaist tikai vienu gadu bez dzinumu veidošanas – un iesakņojusies egle uzaugs debesīs. Pusmetrs gadā nav nekāds limits. Īpaši, ja augsne eglei ir piemērota. Taču nelaime slēpjas citur. Egles mīnusi: egle met biezu ēnu, un zem tās spēj augt tikai ļoti nedaudzi dekoratīvie augi (galvenokārt – neizvēlīga meža zālīte).
Egles sakņu sistēma ir ļoti virspusēja un plaša. Lai noturētos, egle izpleš saknes daudz plašāk nekā vainaga diametrs. Trīs metru rādiuss vai vairāk pieaugušai eglei – tā ir norma. Uzrakt un iestādīt kaut ko – problēma. Augot, egle virza savas saknes uz dārzu, zem pamatiem, zem celiņiem. Apcirst meža skaistules saknes ir bīstami. Spēcīgs vējš var nogāzt pat koku ar neskartām saknēm. Egles izrāvums var sasniegt pāris metrus diametrā. Krītot pieaudzis koks var sabojāt māju, ēkas. Var nokrist arī kaimiņu pusē.
Kopumā – no egles ir daudz problēmu. Un tās visas ir ļoti materiālas. Tikai kā to izskaidrot pusizglītotam dārzniekam, kurš pēc skaistuma kārojis un nolēmis savā pagalmā stādīt eglīti? Vienkāršāk ir ieteikt: nestādi – var gadīties nelaime!
2. Amerikāņu kļava (nejaukt ar Kanādas, pieclapu)
Folklorā tā nav atspoguļota vienkārši tāpēc, ka pie mums parādījās salīdzinoši nesen – 20. gadsimtā. Ne pārāk saprātīgas galvas sāka izmantot amerikāņu kļavu pilsētas apzaļumošanā. Nu un? Aug ātri… Vakara pastaigā mēs gandrīz kļuvām par lieciniekiem, kā nokrīt veca kļava. Vējš nebija īpaši stiprs. Atskanēja krakšķis – un koks nogāzās. Tas ir biedējoši. Kaut gan tā kā neviens cits ir pelnījusi visbaisākos ticējumus. Tas ir pats trauslākais koks. Krīt pilnīgi neprognozējami. It kā vesels koks, bet stumbrs iekšpusē – satrūdējis.
Kāds iestādīja amerikāņu kļavu pie ieejas īpašumā, bet tagad vairs netiek vaļā. Otrā problēma – ļoti daudz sējas. Tā atvase aug kā pienenes un ļoti viegli atjaunojas no saknes. Tikt no tās vaļā īpašumā – liela problēma. Izskatās neglīti, zem tās – tumšs un tukšs. Kam tas vajadzīgs?
Vienīgais labais – to ir izsvītrojuši no pilsētas apzaļumošanas un pamazām izzāģē.
3. Kanādas kļava 🍁
Ļoti skaista rudenī. Šā šarmantā rudens tērpa dēļ to stāda pie īpašumiem. Šī kļava nav tik trausla kā amerikāņu, taču dod daudz sējas. Dzinumi aug saskaņoti un sparīgi. Izraut otrā gada stādiņu – jau problēma. Pļaujot paliek celmi. Jāravē uzreiz, tiklīdz parādās. Aug ātri. Pie mums kļavas “atnāk” no kaimiņiem. Plēšu tās laukā kā pienenes.
Otra problēma – lielās lapas jānovāc. Citādi tās klājas kā vienots paklājs un nomāc zāli. Tāpēc zem kļavām vienmēr ir tukša zeme. Tagad ir izveidotas dekoratīvas purpura šķirnes. Tās nav tik spēcīgas. Cik zinu, tās vispār nesējas.
Dekoratīvā Kanādas kļava. Tā nezālēs tik spēcīgi neaug
4. Bērzi
Mūsu iemīļotais bērziņš arī ir ar sliktu slavu. Un ne velti. Labs viņš ir tikai mitrās vietās. Spēcīgās bērza saknes nosusina zemi ne sliktāk kā sūknis. Taču šīs īpašības dēļ zem bērza spēj augt ļoti maz dekoratīvo augu. Man zem bērza labi aug tikai sausumu izturīgie īrisi un henomeles.
Vislabāk zem bērza aug autentiska meža zālīte. Pirms kādiem desmit gadiem mums kļuva žēl divu plānu bērzu zariņu. Mazais bērziņš – brīnišķīgs. Bet aug labvēlīgos apstākļos ļoti ātri. Pēc dažiem gadiem izaug milzīgs koks.
Atsevišķa problēma – saknes. Ja augļu kokiem sakņu sistēmas rādiuss aptuveni atbilst vainaga rādiusam, tad bērziem tas tā nav. Blīvs sakņu pinums izplešas līdz pat piecu metru rādiusā! Kāds dārzs tādos apstākļos?
Tie nav zari – tās ir bērza saknes. Es tās izraku, mēģinot iekopt dobi jaunā laukā. Starp citu, arī nezāles izravēju. Nu ko padarīsi…
Bērziem ir vēl viena problēma – virsotnes kalšana. Pēkšņi veselam kokam sāk kalst galotne. Tā ir slikta zīme. Vītusi bērza galotne var stāvēt vēl 20 gadus, bet var arī rīt no rīta nokrist vējā. Nav jau īpaši patīkami dzīvot zem tāda, vai ne?
Lasi vēl: Kā panākt, lai rozes ziedētu sulīgi un ilgi
5. Vītols
Pie mums auga skaists vītols – pareizāk sakot, kārkls. Liels, vecs koks. Pavasarī tas bija klāts ar maziem zaķīšiem. Vasarā – gleznains zaļš ūdenskritums, kas sudrabaini plīvoja vējā. Tāds vītols bija mūsu lauku īpašuma iekopšanas pirmsākumos. Pēc tam sāka nīkuļot un kalst. Varbūt vainojama mūsu darbība. Bet lieta nav tur. Koks nogāzās. Pēc tam pēkšņi sāka zaudēt zarus. Un tad stiprs vēja brāziens to nogāza uz pirts jumta.
Jumts izturēja, pat neiebruka. Bet mēs vairākas dienas koku novācām
Arī vītols lieliski nosusina zemi, rotā īpašumu, kamēr ir jauns. Ar vecumu vītola koksne kļūst trausla. Koks var nogāzties. Pagājušajā pavasarī vītols nogāzās tieši uz pirts. Tagad ir izveidoti daudzi dekoratīvi vītoli, kas paliek mazi. Piemēram, “Hakuro Nišiki”. Brīnišķīgs vītols ar rozā jauniem dzinumiem. Gribu iestādīt. Bet baidos – aiz māņticības. Tāds, lūk, ir ticējumu spēks!
Un tomēr – ja ļoti gribas, kāpēc gan neiestādīt koku, pie kura sirds tiecas? Galvenais – zināt šo koku īpatnības. Un tad vilšanās nebūs.
Tikai viens vienīgs prieks. Kā jūs attiecaties pret meža kokiem uz sava zemesgabala? Ar aizspriedumiem? Vai atbalstāt?
