Margarita pilsētas parkā ieraudzīja Māri brīdī, kad to vismazāk gaidīja. Viņa gāja mājās pēc dežūras, nogurusi, domāja tikai par to, kā nokļūt līdz mājām un nogulties uz dīvāna. Un te — lūdzu
Draudzenes vīrs, kurš jau piecus gadus sūdzas par dažādām problēmām, jautri spēlē domino ar kaimiņu vīriem. Nu gan jaunumi, neko nepateiksi… Margarita sastinga kā iemieta. Māris skaļi smējās, sauca kaut ko par “dubli”. Nekādu problēmu, parasts spēcīgs piecdesmit deviņus gadus vecs vīrietis, kurš vienkārši izklaidējas ar draugiem.
— Ak, — nočukstēja Margarita, paslēpusies aiz koka. — Vai tad Liene to neredz?
Mājās viņa devās pilnīgā apjukumā. Ko darīt? Kā pateikt draudzenei? Un galvenais — kā panākt, lai viņa notic?
Liene stāvēja pie plīts un vārīja zupu. Vīrs gulēja uz dīvāna, vaidēja un lūdza visu atnest.
— Dārgā, šodien pavisam grūti ar mani, — viņš teica, kad viņa pasniedza pusdienas uz paplātes kopā ar sulu. — Tā velk, ka piecelties nevaru.
— Tu ēd, — viņa klusi sacīja. — Es iešu pēc maizes. Pie kāpņutelpas viņa satika Margaritu. Tā sāka no attāluma:
— Klau, kā Mārim klājas? Vai nav kļuvis labāk?
— Kur nu labāk. Šodien vispār … Es viņam gan zupiņu uzvārīju, gan pienesu visu. Margarita kādu brīdi klusēja, krājot drosmi.
— Zini, es viņu sestdien redzēju parkā. Viņš ar vīriem domino spēlēja.
Liene pārsteigti paskatījās uz draudzeni.
— Sestdien? Nevar būt, Rita. Viņš taču visu dienu gulēja, kur nu vēl skraidīt pa pilsētu.
— Liene, es taču esmu speciālists, — uzmanīgi sacīja Margarita. — Es no tāluma pazīstu cilvēkus. Tavs Māris izskatījās pilnīgi spēcīgs.
— Ko tu runā? — sarauca pieri. — Viņam taču ir visas izziņas. Margarita saprata, ka pagaidām labāk atkāpties. Bet viņa nolēma turpināt vērot.
Pēc dažām dienām viņa viņu atkal ieraudzīja — šoreiz viņš palīdzēja kaimiņam izkrāmēt automašīnu ar cementa maisiem. Nesa smagos maisus tā, it kā visu mūžu būtu bijis krāvējs. Margarita izvilka telefonu un nofotografēja šo ainu. Tāpat vien Liene viņai neticēs, vajag pierādījumus.
— Liene, — viņu pie sevis izsauca priekšnieks, — jūs esat pilnībā nekoncentrēta darbam. Paņemiet atvaļinājumu, atpūtieties. Citādi kļūdu būs vēl vairāk.
— Kungs, es visu izlabošu. Dodiet man vēl vienu iespēju. Es nevaru zaudēt piemaksu, mums mājās…
— Kas mājās? — priekšnieks pārtrauca. — Vīrs? Jūs jau pusgadu strādājat pavirši. Te kavējat, te kļūdas atskaitēs. Es saprotu jūsu situāciju, bet mūsu firma nav labdarības organizācija! Kabinetā atradās vēl divi kolēģi. Liene sajuta, kā uz viņu skatās.
— Es atvainojos, — viņa klusi sacīja, — vai varam to pārrunāt divatā?
— Ko te pārrunāt? — priekšnieks paraustīja plecus. — Visi tāpat zina par jūsu personīgajām problēmām. Jūs pati katru dienu stāstāt kas un kā.— Kā jūs varat runāt par manām problēmām?! Un tā kļūda… Tā taču bija pirmā reize, es desmit gadus strādāju bez neviena pārkāpuma!
— Jūs aizmirsāt, kas vilka šo grāmatvedību, kad te valdīja pilnīgs bardaks? Kas strādāja brīvdienās bez piemaksas?
— Labi, labi, — priekšnieks mēģināja viņu nomierināt. — Mēs to novērtējam, bet šobrīd…
— Ziniet ko, varbūt tiešām man jāmeklē cita darba vieta? Kur novērtē darbiniekus! Viņa izgāja no kabineta. Koridorā viņu panāca sekretāre.
Mājās Māris šo ziņu uztvēra ļoti negatīvi.
— Kāds vēl atvaļinājums? Kurš pelnīs naudu? Tu taču zini, ka es strādāt nevaru, man aizliedza jebkādas slodzes.
— Bet es taču esmu nogurusi, — Liene mēģināja paskaidrot. — Varbūt vismaz uz nedēļu atpūsties?
— Uz nedēļu?! Un kas pirks produktus? Kas maksās par komunālajiem?
Tiešām, kā viņa varēja ko tādu ierosināt? Tajā brīdī piezvanīja viņu dēls Niks. Viņš reti zvanīja. Bet šoreiz nolēma parunāt ar vecākiem. It kā juta, ka kaut kas nav kārtībā…
— Mammu, kā klājas? Kā tētis jūtas?
— Ne visai… Un man darbā problēmas, gribu atvaļinājumu, bet tad nebūs, no kā dzīvot.
— Dīvaini, — aizdomīgi teica Niks. — Es vakar braucu garām jūsu pagalmam, redzēju, kā tētis kaimiņam mašīnu remontēja. Grozījās zem pārsega, strādāja ar instrumentiem. Neizskatījās pārāk noguris.
Liene apjuka.
— Tu laikam kļūdījies.
— Mammu, — uzmanīgi teica dēls, — vai tu neesi ievērojusi, ka tētis to dara tā… izvēlīgi? Tavā klātbūtnē viens, bet bez tevis — pavisam cits?— Nerunā muļķības, — viņa sacīja dēlam. — Tētis tiešām ir problēmas.
Bet sajūta palika. Un kad Margarita atkal iesāka sarunu par Māra dīvaino uzvedību, Liene vairs nebija tik kategoriska.
— Rita, un ja nu tev taisnība? — viņa klusi pajautāja. — Un ja viņš mani māna?
Margarita nopūtās.
—Es tev parādīšu fotogrāfijas. Tikai, lūdzu, neapvainojies uz mani, labi?
Viņa izvilka telefonu un parādīja bildes. Māris ar cementa maisiem, tad spēlē domino, tad jautri sarunājas ar kaimiņiem pie kāpņutelpas.
Liene klusējot skatījās ekrānā. Galvā viss bija sajucis.
— Bet kā tā var būt? — viņa nočukstēja. — Piecus gadus viņš sūdzas par savām problēmām. Piecus gadus es viņu baroju, strādāju par diviem. Un viņš… mani māna.
— Mēģini kādu dienu atgriezties mājās agrāk nekā parasti. Paskaties, ko viņš dara, kad domā, ka tu esi darbā.
Liene pamāja ar galvu.
— Es nevaru, viņš taču ir mans vīrs.
— Tad pajautā viņam tieši. Parādi viņam šīs fotogrāfijas.
Bet Liene nespēja saņemties, bet ja nu Margarita ir taisnība? Ko tad darīt, kā dzīvot ar šo apziņu?
— Rita, dod man laiku, — viņa lūdza. — Es padomāšu.
Margarita saprata draudzenes stāvokli, bet nespēja ilgāk skatīties.
— Labi, bet ilgi domāt nedrīkst.
Bet Māris turpināja pieprasīt uzmanību un rūpes.
— Atnes ūdeni, — viņš lūdza.
— Lena, uzsildi zupu.
Kādu dienu negaidot sanāca tā, ka Liene tika uz mājām ātrāk. Un tad viņa dzirdēja skaļus smieklus no virtuves, vīriešu balsis. Viņa klusi iegāja gaitenī un ieskatījās virtuvē. Pie galda sēdēja Māris un trīs kaimiņi. Māris, sārts un možs, kaut ko stāstīja, aktīvi žestikulēdams.
— Bet mana, — viņš runāja, — strādā kā bitīte. Ērti dzīvot, kad sieva visu dara.
Lasi vēl: Vienīgais jautājums, kas sev jāuzdod, lai atkal atrastu mīlestību pēc 50 gadu vecuma
Draugi teica:
— Tev gan paveicies! Labi esi iekārtojies.
— Jā gan, piecus gadus viss kā pa sviestu. Viņa rūc ofisā, es mājās atpūšos. Skaisti!
Tātad visu šo laiku, piecus gadus, tēloja? Tajā brīdī Māris pagriezās un ieraudzīja sievu durvīs. Viņa seja acumirklī mainījās, bet bija jau par vēlu. Liene visu redzēja un dzirdēja.
Draugi steigšus savācās un aizgāja, atkārtoti atvainojoties.
— Mums jāparunā.
— Mīļā, es visu varu izskaidrot, — viņš sāka, saprazdams, ka spēle galā. — Tas… tas viss nav tā, kā izskatās, goda vārds. Tu nepareizi saprati. Viņi paši atnāca, nu es taču nevarēju viņus neaicināt.
— Piecus gadus….Piecus gadus tu mani mānīji. Piecus gadus es strādāju divos darbos, lai mūs uzturētu. Vai pat pietika?
— Kāda mānīšana?! Man ir izziņas!
— Tad parādi man tās izziņas.
Māris apmulsa. Viņš nebija atjaunojis dokumentus jau divus gadus, cerēja, ka sieva to nepārbaudīs. Liene izvilka telefonu un parādīja Margaritas atsūtītās fotogrāfijas. Māris paskatījās uz bildēm un saprata, ka ir galīgi pieķerts. Viņš mēģināja pēdējo trumpi:
— Labi, ja tā es iešu prom!
— Zini ko, tā arī darīsim. Tev ir divas nedēļas.
— Kā — divas nedēļas?
— Es vienkārši beidzot domāju skaidri, — atbildēja sieva.
Lasi vēl: Izejot pastaigā ar suni, viņš kaut ko sajuta un sāka mani vilkt uz pamestu māju, tur mēs atradām…
Nākamajā rītā Māris mēģināja piesaistīt sev radiniekus un draugus. Pat piezvanīja Lienes mātei, bet viņa viņu neatbalstīja.
— Tu tiešām domāji, ka vari piecus gadus sēdēt uz manas meitas kakla? Vīrietim sieva ir jāuztur!
Pēc nedēļas Māris saprata, ka nekur neatbalstu neatradīs, pat viņa māsa viņu vairs neaizstāvēja. Bija jāizvācas pie tālas radinieces, kura piekrita viņu uz laiku uzņemt. Un vēl pēc mēneša izrādījās, ka viņš pilnīgi spēj strādāt. Iekārtojās noliktavā par krāvēju, nesa smagākos maisus un kastes.
Liene pārgāja uz normālu darba grafiku, beidzot varēja paņemt atvaļinājumu. Priekšnieks pat atvainojās. Margaritai Lienei teica:
— Paldies, ka atvēri man acis. Ja ne tu, es vēl aizvien ticētu viņam.
— Un tu nenožēlo, ka viņu izdzini? — uzmanīgi jautāja Margarita.
— Zini, dažkārt ir žēl pazaudēto gadu. Bet nav žēl, ka viss beidzās. Es biju nogurusi būt aukle.
Reizēm Liene domāja par to, cik daudz sieviešu dzīvo tieši tāpat kā viņa — baidās palikt vienas, tāpēc pacieš visu. Bet vientulība nav spriedums. Tā vienkārši ir iespēja dzīvot laimīgi.
