Komponists Raimonds Pauls kādā sarunā atklāja, ka skolas laikā, kad viņš bija sācis mācīties klavierspēli, pret viņu neizturējās godīgi. Un pēc dažiem gadiem viņš pat no savas klavierskolotājas saņēma vēstuli.
Viesojoties raidījumā “Manas bērnības atmiņas”, Pauls atceras savus skolas laikus un pirmos soļus klavierspēlē. Starp citu, kā izrādās, viņš sākumā bija iecerējis spēlēt pavisam citu instrumentu. Viņš saka:
Skolas direktore savā laikā lika mums spēlēt teātri. Bet kā citādi? Kādas bija manas lomas? Parasti mani nosēdināja pie klavierēm. Spēlēju visādas himnas. Es pēc tam tā smējos un ķircinājos – es vienīgais sēžu, bet visa skola stāv kājās!
Lampu drudzis man nebija. Patiesībā jau ir tā – jo jaunāks tu esi, jo mazāk baidies. Tie mazie bērni jau parasti ir tie drošākie. Atceros, ka tētis man bija nopircis kaut kādu vecu pianino, tādu tiešām vecu, sagrabējušu kasti. Bet kā es uz tās vecās kastes spēlēju!
No sākuma kāds bija izdomājis, ka man vispār ir jāspēlē vijole. Bet kaut kāds tur gudrinieks bija paskatījies uz manām rokām un teicis, ka man pirksti par resnu. Nebūs tik nekāda vijolnieka. Nezinu, cik tur tā taisnība.
Lasi vēl: Kāpēc agrāk cilvēki pie mājas stādīja egli: tam ir savs iemesls
Bet nu toreiz mūzikas skolā jau arī tā pasniegšana bija tāda – neviens īpaši nekautrējās arī ar lineālu pamācīt… Visādi jau gāja.
Tas, ko es atceros, ir skolotāja Olga Borovska. Viņa pati bija mācījusies St. Pēterburgā. Viņa faktiski bija tā, kas mani pamanīja, kad es sāku veidoties kā muzikants. Bet vēlāk viņa uzrakstīja un atsūtīja man vēstuli.
Tajā viņa rakstīja, ka pret mani bija negodīgi izturējušies savā laikā. Toreiz jau bija savi favorīti, tāda kā izlase. Bija arī stipendija, un tā bija diezgan liela nauda. Bet es tur tajos sarakstos nemaz nebiju.
Manas bērnības atmiņas, pilna intervija ar Raimondu Paulu:
