Kāda sieviete dzīvoja svešā pilsētā, īrētā dzīvoklī. Un strādāja vienkāršu darbu, neko labāku nevarēja atrast. Izglītības nebija…
Bet no kurienes tai rasties, ja vecāki neatbalstīja? Vita centās izrauties, aizbrauca uz pilsētu, daudz strādāja! Bet visi līdzekļi aizgāja mājoklim un ēdienam. Un lūk, kādu vakaru Vita nāca no darba, gāja garām kapsētai un redz – sunītis sēž pie vārtiem. Mazs, vecs sunītis. Uz spalvas plankumi un sirms. Un purniņš arī sirms. Viņš izskatījās vientuļš
Sunītis bija pazudis, apmaldījies. Redzama bija pēda no kakla siksnas! Vita meklēja saimniekus, bet sunītis gāja viņai pakaļ un smilkstēja. Vita paņēma sunīti rokās un aiznesa mājās. Deva putriņu un pieniņu. Internetā ievietoja sludinājumu un aizmiga – ļoti nogurusi. Bet sunītis uzkāpa uz matrača, – Vita gulēja uz grīdas. Nolaizīja Vitai kāju un arī aizmiga.
Un tad piezvanīja telefons. Zvanīja pieklājīga sieviete. “Jūs atradāt manu Džesiku,” viņa teica. “Kāda laime! Es tik ļoti pārdzīvoju. Bet varēšu viņu paņemt tikai pēc gada, es šobrīd esmu ļoti tālu. Piedodiet, ka tā sanācis. Man piespiedu kārtā vajadzēja aizbraukt un sunīti kopā ar māju es atstāju īrniekiem. Pirms laba laika viņi man paziņoja, ka viņa ir pazudusi un viņi nevar viņu atrast. Es tiešām nevaru tik ātri atbraukt, bet nevēlos, lai jūs viņu atgrieziet tiem cilvēkiem. Lūdzu nepalaidiet sunīti ārā. Šobrīd es nu nekādi nevaru ierasties pēc Džesikas.
Šī neparastā sagatave ar vistas gaļu man lieliski palīdz, it īpaši kad absolūti nav laika gatavot
Man te ir ne tikai darba līgums, kuru nevaru lauzt, bet arī problēmas, kas jāatrisina. Mani negribot ievilka problēmās, kurās es neesmu saistīta, bet man tagad jāatmaksā tās. Māsa par to parūpējās. Es neko viņai nesaku, un arī radiem tādēļ nelūdzu palīdzību sakarā ar Džesiku. Lai pagaidām izmanto, ko dabūjuši. Bet jūs, lūdzu, ļoti jūs lūdzu, pieskatiet manu sunīti. Viņu vajag barot trīs reizes dienā, pa mazumiņam. Un vest pastaigāties. Es jums pateicos, mīļā Vita!”
Vita miegā maz ko saprata, bet pēc sunīša neviens neatnāca. Kam gan vajadzīgs vecs sunītis? Un nācās riskēt – atstāt viņu sev. Lai gan “sev” skan skaļi. Dzīvoklis svešs, pilsēta sveša, pati Vita nevienu šeit nepazīst… Viņa mēģināja atzvanīt, bet automātiskais balss ieraksts teica, ka numurs neeksistē.
Un tad sākās labas lietas. Vita piedāvāja labu darbu kafejnīcā. Ēdiena pietiek, apmaksa oficiāla, vēl arī apmācības. Strādīgo sievieti pamanīja īpašnieks. Vēlāk piedāvāja vadīt kafejnīcu. Un turpināt mācības. Algu maksāja godīgi. Un ar katru dienu dzīve kļuva arvien labāka un labāka.
Vita rūpējās par savu sunīti. Nosauca viņu par Džūliju, kā bija sapnī redzējusi. To telefona zvanu Vita uzskatīja par sapni. Un iepriekšējā dzīve šķita kā slikts sapnis. Viss bija pavisam citādi! Viņa pat sāka domāt par dzīvokļa iegādi. Un sāka skatīt dzīvokļus.
Viņai palīdzēja jauns nekustamo īpašumu aģents, ļoti pieklājīgs puisis. Viņu sauca Artis. Un kopā viņi atrada jauku dzīvoklīti pilsētas nomalē. Iepriekš tas piederēja kādai sievietei, kura to bija mantojusi. Viņa tur nedzīvoja. Gribēja izīrēt tirgotājiem, bet nesanāca. Un tālie radinieki steidzīgi šo dzīvokli pārdeva. Vita izlēma to iegādāties! Turklāt kaimiņi neiebilda pret mazo sunīti.
Kāda sieviete apmaldījās sēņojot un nonāca pie vecmāmiņas, kas izmainīja viņas likteni
Tas ko sieviete atrada jaunā dzīvokļa atvilktnē nav izskaidrojams….noskaidro kas notika tālāk
Turpinājumu lasi otrajā lapā
