Kāda sieviete sēņojot nomaldījās no ceļa. Un sākumā pat nesaprata to, nebaidījās. Saule spīd, zāle zaļa, putni dzied. Ir arī taciņa. Bet tikai liktenis spēj to tā pagriezt
Kādu dienu, kad vīrs bija paziņojis, ka aiziet pie Jūlijas draudzenes, viņa gāja uz mežu sēņot. Izvēdināt galvu. Sieviete, visticamāk, nepareizi nogriezās. Izejot no meža viņai neskaidri paskaidroja, kā nokļūt līdz vilcienam. “Divi kilometri pa ceļu, tad jāpāriet pāri laukam, jāapiet stādījumi, tur jānogriežas pa kreisi un vēl divi kilometri pa meža taku. Mēģini to visu iegaumēt.” Teica kāds vietējais iedzīvotājs.
Sākumā viss bija labi. Jūlija saprata, ka ir notikusi kļūme. Bet ne līdz galam – tik ļoti tas viss atgādināja bērnības mežu. Tā kā jau tā ir sanācis. Nesekoja sev līdzi. Vispār, nav jēgas visu ainu pārstāstīt. Tādi skati vienmēr ir vienādi. Jūlija vienkārši izgāja ārā pa labi uzbūvētās vasarnīcas vārtiem un devās pa taku uz savu iecienīto mežu. Satika vietējo iedzīvotāju – T-kreklā un zābakos. Viņš izskaidroja, kā nokļūt līdz vilcienam.
Un savā dīvainajā stāvoklī sieviete devās pa taciņu – ko gan vēl lai dara? Somiņa pie viņas, somiņā karte, uz kartes nauda. Atslēgas no dzīvokļa arī somiņā. Bet telefonu viņa bija aizmirsusi paņemt. Un arī par to viņa bija aizmirsusi. Un nomaldījās. Gāja savās domās un tad saprata, ka jau sen iet pa taciņu. Un apkārt svešs mežs. Un debesis jau maina krāsu – saule ir pieskārusies egļu galotnēm. Vēl spīd. Bet drīz norietēs. Drīz būs saulriets un tumsa.
Meklēja telefonu. Nav. Aizmirsusi uz galda vasarnīcā. Un nevienam nepateica, ka izgājusi. Tur nevienam nebija daļas gar viņu. Bijusī draudzene skaidroja attiecības ar savu vīru, Jūlijas vīrs centās iejaukties, pārējie draugi klausījās apburti un vēroja izrādi. Neviens nepamanīja, ka Jūlija aizgāja. Arī agrāk viņu īpaši nepamanīja. Tagad viņa to saprata, jā.
Krēsloja. Pamazām kļuva tumšs. Mežs šņāca, sienāži strinkšķināja satraukti. Dunduri un odi sāka lidot lielos spietos… Jūlija gāja pa taciņu nezināmi kur. Bet iznāca pie ciemata, paveicās! Dažas mājas. Dārzi. Puķu dobes. Un jau gandrīz tumšs. Gandrīz nakts. Saule nogrimusi aiz melnā meža. Un viena mājiņa ciemata malā, tuvu pie meža – uz to Jūlija devās. Viņa īsti nedomāja, rīkojās automātiski. Viņa nespēja sagremot to, ka iz apmaldījusies. Un pati gandrīz nogāzās no kājām no noguruma un smagās somas…
Durvis atvērtas uz māju. Gaisma plūst. Mazajā puķu dobē zied lilijas un peonijas. Bet durvīs stāv vecmāmiņa baltā lakatā, zilā priekšautā. Un skatās uz Jūliju ar rudzupuķu zilām acīm. Visa seja – vienas vienīgas krunkas. Bet seja laba. Un arī krunkas labas – stariņi ap acīm un ap muti.
“Dodiet man padzerties, lūdzu!” – Jūlija čukstus palūdza. Apsēdās uz zāles kā maza meitene. Vecmāmiņa atnesa ūdeni emaljētā krūzē – auksts, tīrs ūdens. Un sāka Jūliju mierināt un glāstīt viņai galvu. It kā zināja, kas noticis. Tieši tādus vārdus runāja, kādi bija vajadzīgi. Tieši par Jūlijas nelaimi. Lai gan – varbūt Jūlija pati visu izstāstīja, pat nemanot – tādā viņa bija jocīgā stāvoklī. Bez atmiņas.
Tad viņas jau bija mājā. Tur kluss un gaišs, sienas baļķu, gultiņa ar sniegbaltām spilventiņiem, viens uz otra uzstutēti. Mežģīņu pārsegs virsū. Uz galda burka ar pienu un maize – vecmāmiņa pabarojusi Jūliju. Droši vien. Jo Jūlija īsti neatcerējās, ko ēdusi. Bet spēki bija atgriezušies!
Un vecmāmiņa pateica, kā viņu sauc – bet Jūlija uzreiz to aizmirsa. Kāpēc – nezināms. Viņa vienkārši sauca viņu: “vecmāmiņ”, – kaut gan savu vecmāmiņu viņa nekad nebija redzējusi. Vecmāmiņas aizgāja mūžībā agri. Abas dzīvoja laukos, abas agri bija sevi izdzinušas. Bet šī vecmāmiņa gaiša, maza, viegla – glāsta Jūliju pa galvu, mierina. Un saka, ka viss būs labi. Un tad viņa aizveda Jūliju līdz vilcienam. Re, turpat netālu stacija, skaties!
Un tiešām: pavisam tuvu stacija. Koka mājiņa, ciema nosaukums uz vecas zīmes, sliedes un gulšņi. Un vilciens jau tuvojas. Pēdējais līdz pilsētai! Vecmāmiņa apskāva Jūliju atvadoties un vēl pamāja ar roku. Laternas gaismā viņu varēja labi redzēt. Un Jūlija arī pamāja. Viņai palika vieglāk. Spēki atgriezās.
Un jau mājās viņa sabijās, ka mežā varēja pazust pavisam. Iekrist purvā. Vai nonākt kāda dzīvnieka ķepās. Mežā taču visādu briesmu. Cik labi, ka taka aizveda pie vecmāmiņas! Bērniem neko tādu viņa nestāstīja. Vēlāk nāksies pastāstīt. Kad vīrs atbrauks pēc mantām un dokumentiem.
Un tad sākās ikdienišķā dzīve – neierasta, bet ko padarīsi? Nācās daudz izturēt, jo vīrs bija aizgājis. Un pieņemt lēmumu. Bet bija spēks, bija skaidrs prāts – tas ļoti palīdzēja. Vīrs aizgāja uz īrētu dzīvokli, jo draudzene pārdomāja. Izrādījās, ka biznesu nav tik viegli sadalīt. Un Jūlijas vīrs izrādījās savādāks, nekā draudzene bija domājusi. Viņš bija pārspīlējis savus ienākumus. Un nebija pateicis, ka dzīvokli uzdāvinājuši Jūlijas vecāki.
Ilgi, ilgi varētu stāstīt visas šīs sadzīves lietas. Bet Jūlija pēc mēneša nopirka greznu torti, pašus labākos pīrāgus, lielisku tēju, dažādas gardas lietas – lielu somu piekrāmēja pilnu. Un aizbrauca uz to ciemu pie vecmāmiņas. Brauca kā pie savas vecmāmiņas. Ar siltumu un priecīgu tikšanās gaidīšanu. Gribēja pateikt paldies un satikties. Jo toreiz pat īsti nepateicās…
Lasi vēl: Stāsts par to, kā kāds suns no kapsētas atnesa laimi
Bet visu laiku domāja par vecmāmiņu. Sapņos viņu redzēja. Dzirdēja viņas balsi – dvēselē dzirdēja. Un beidzot aizbrauca. Kad galvenie jautājumi bija aiz muguras. Ļoti gribējās pie vecmāmiņas… Ar vilcienu brauca divas stundas. Un izkāpa mazā pieturā – te ir koka mājiņa ar tornīti, šī ir stacija. Te ir zīme ar ciema nosaukumu. To Jūlija lieliski atcerējās.
Un ciems bija zeltains – bija atnācis rudens. Un koki pie mājiņām bija kļuvuši dzelteni, baltie bērzi ar zelta lapām. Jūlija devās pie tuvākās mājiņas, stiepj somu, priecājas, pati nemanot sauc jau iepriekš: “vecmāmiņ, vecmāmiņ!” Bet mājiņa tukša. Logu nav. Jumts iebrucis. Un taciņa pie mājas sen aizaugusi – sen te neviens nav gājis. Un puķu dobē nātres un balandas, nav nekādu ziedu. Sen pamesta mājiņa. Kurā sen neviens nedzīvo.
Kā tas iespējams? Pat mēnesis vēl nav pagājis. Un Jūlija jautāja kādai garāmejošai sievietei – nu, kur tad vecmāmiņa? Sieviete izbrīnījās. Un atbildēja, ka mājā neviens nedzīvo. “Agrāk dzīvoja Marija, taisnīga vecmāmiņa. Ļoti sen dzīvoja, varbūt pirms piecpadsmit gadiem, varbūt divdesmit. Sen. Bija laba. Visiem palīdzēja. Visus uzņēma. Pie viņas bieži nakšņot gāja tūristi un tie, kas nokavēja vilcienu.
Bet jau sen vairs nav tās taisnīgās vecmāmiņas. Tikai atmiņas palikušas un šī mājiņa. Ciems ir attāls, nav ceļa, kur var iebraukt, pirkt neviens negrib. Un vietējie gandrīz visi ir pārcēlušies. Kas palikuši – tie atceras taisnīgo vecmāmiņu Mariju.”
Lasi vēl: Šī neparastā sagatave ar vistas gaļu man lieliski palīdz, it īpaši kad absolūti nav laika gatavot
Jūlija skatījās uz aizaugušo dārzu, uz aizaugušo taciņu. Uz neapdzīvoto mājiņu, ko ieskāvušas zelta bērzu lapas un nezāles. Stāvēja un skatījās. Un pēkšņi viņai kļuva domīga – varbūt vēl domīgāka nekā tajā vakarā. Tukšums. Bet logā parādījās caurspīdīga vecmāmiņa baltā lakatā! Pamāja ar roku un pasmaidīja.
“Vecmāmiņ!” – Jūlija iečukstēja. Un arī pamāja pretī… Un kļuva silti. Labi. Mierīgi. Nav neviena. Bet patiesībā ir. Tas taču ir tik saprotami. Vienmēr ir tie, kuru vairs nav. Un vienmēr palīdz…
Jūlija pasniedza sievietei somu: “Ņemiet! Tas jums no manis un no vecmāmiņas!” Sieviete tik ļoti izbrīnījās, ka pat uzreiz nespēja to paņemt. Stāvēja kā bērns, skatījās uz gardumiem – Jūlija, protams, parādīja, kas somā. Un devās uz staciju. Un tur sēdēja uz lieveņa, skatījās uz mājiņu zem zelta bērza un smaidīja. Tur ir vecmāmiņa.
Un pēc tam sāka dzīvot tālāk. Bet labāk. Atgriezās uz sava ceļa. Un, lai dvēselei kļūtu vieglāk, sāka brīvprātīgi strādāt. Dvēsele to lūdza. Lūk, arī visa stāsta par vecmāmiņu un aizaugušo taciņu, kas atveda atpakaļ uz pareizā ceļa. Un izveda no tumsas…
